Pirms astoņiem gadiem sanāca izlasīt biogrāfisku grāmatu ar visai vientiesīgu nosaukumu “Es biju tikai sekretāre”. Tas ir Brunhildes Pomseles dzīvesstāsts – stāsts par sievieti, kura Trešā reiha laikā nokļuva pašā propagandas sirdī. Sākumā stenogrāfiste, vēlāk šķietami nenozīmīga darbiniece Jozefa Gebelsa propagandas ministrijā, kurā pildīja lietvedes un sekretāres pienākumus. Pienākumus, kas lielajā vēstures ainā paliek nepamanīti, bet nenoliedzami kalpoja režīma meliem un vardarbības mašinērijai. Lai būtu noderīga sistēmai, nebija nepieciešama ne ieroču ņemšana rokās, ne īpašs fanātisms. Lai sistēma strādātu un spētu izpildīt savu melno darbu, ir vajadzīgas arī Brunhildes – desmitiem, simtiem un pat tūkstošiem vienaldzīgu, padevīgu un paklausīgu sava mazā darba darītāju. Aizvadīto nedēļu notikumi man neviļus atgādināja tieši šo grāmatu un galvenās varones vientiesīgo pašattaisnojumu.