Jaunais sporta finansēšanas modelis – ko varam un ko nevaram sagaidīt?

IZM jau kārtējo reizi ir uzsākusi darbu pie “jauna sporta finansēšanas modeļa” izstrādes. Publiski tiek skaidrots, ka  jaunais sporta finansēšanas modelis noteiks jaunus sporta organizāciju finansēšanas nosacījumus saskaņā ar valstī noteiktajām prioritātēm sporta attīstībā, tostarp sekmējot bērnu, jauniešu un tautas sporta attīstību un sabiedrības fiziskās veselības veicināšanā.

Šoreiz neko nekomentēšu par to, ka tieši ar tādu pašu lozungu tika “izstrādāts” arī esošais modelis, kurš ir spēkā tikai divus gadus, jo piekrītu – ja kaut kas nestrādā, tad jāizdara secinājumi un jālabo pieļautās kļūdas. Pagaidām nav precīzi saprotams, ko tieši aptvers jaunā reforma un vai šoreiz piedāvātie risinājumi sasniegs politiski definētos mērķus, tāpēc arī kritikai pagaidām nav pamata. Gluži otrādi – esmu gatavs nākt talkā ekspertu darba grupai un publiski padalīties ar saviem novērojumiem un pārdomām. Varbūt noder.

Kopsavilkums

• IZM atkal izstrādā jaunu sporta finansēšanas modeli, solot vairāk uzmanības bērnu, jauniešu un tautas sportam, taču visticamāk plāno reformēt tikai sporta federāciju finansēšanas kritērijus nevis sporta sistēmu kopumā.
• Veselīgā sporta sistēmā interešu izglītības līmenī un profesionālajā ievirzē iesaistīto proporcijai būtu jābūt 80/20, taču šobrīd izglītības iestāžu rīkotajos interešu izglītības sporta pulciņos piedalās tikai 31 000 bērnu (14%), kamēr profesionālajā ievirzē – 50 600 (21%).
• Fiziskās aktivitātes bērniem primāri jānodrošina vispārējās izglītības un interešu izglītības sistēmā, bet federācijām – jānodrošina labvēlīga un uz masveidības veicināšanu vērsta sistēma, t.s. nacionāla līmeņa sacensības, izaugsmes piramīda un talantu attīstība.
• No 56,4 milj. EUR lielā sporta budžeta līdz federācijām nonāk tikai aptuveni 13%, tādēļ koncentrēšanās uz federāciju finansējuma pārdali būtiski neietekmēs sporta sistēmu un masveidību.
• IZM nekādi nemotivē federācijas būtiski pārdalīt finansējuma izlietojumu uz masveidības aktivitātēm – masveidības kritērijs finansējuma sadalē starp federācijām dod vismazāko vērtību – 24%. Lielākā daļa finansējuma tiek sadalīta par sacensību skaitu (52%). Par panākumiem starptautiskajā arēnā federācijas saņem 25% no finansējuma.
• Peldētapmācībai un šaušanai jābūt prioritātēm vispārējās izglītības sistēmā nevis jāfinansē no sporta organizācijām pieejamā budžeta.

Par esošo sporta struktūru un federāciju lomu tajā

Sporta federācijas no tautas sporta un interešu izglītības pulciņiem atšķiras ar visai skaidru pamatmērķi – sistēmu, kuras augšgalā ir nacionālās izlases un valsts pārstāvēšana čempionātos, olimpiskajās spēlēs utt. Protams, masveidība ir nepieciešama un tā ir jāveicina, taču federācijām ir visai niecīga loma un iespējas to nodrošināt bez izciliem talantiem (kas iedvesmo) vai arī bez desmitiem miljoniem eiro (kurus var ieguldīt sporta infrastruktūrā). Un es aicinātu nepārvērtēt šīs iespējas, īpaši ar tik niecīgiem resursiem, kādi tiek piešķirti sporta federācijām Latvijā.

Vispārējās fiziskās aktivitātēs un veselas veicināšanas pasākumiem bērnu un jauniešu līmenī (bez ambīcijām uz augstiem sasniegumiem un profesionālo karjeru sportā) pamatā jābalstās vispārējās izglītība satura un ārpusstundu (interešu izglītības sportā) nodarbībās. Šīs aktivitātes nekādā veidā nav attiecināms uz sporta federācijām un kā jau minēju – tām ir ļoti niecīgas iespējas tur kaut ko ietekmēt vai sekmēt.

Statistikas dati rāda, ka šajā posmā jau veidojas disbalanss, pie kura izlabošanas būtu jāstrādā IZM darba grupai. Proti, atbilstoši statistikas datiem[1] vispārizglītojošo skolu piedāvātajos sporta pulciņos piedalās nepilns 31 000 izglītojamo, tikmēr profesionālās ievirzes sporta izglītībā (sporta skolās) ir iesaistīti 50 600 bērnu un jauniešu. Kopā izglītības iestādēs mācās ap 240 tūkstošiem bērnu.

31 000 ir mazāk kā 14% no visiem bērniem, kas mācās 1.-12.klasē. Un, manuprāt, ir visnotaļ absurdi, ka ar mērenu fizisko aktivitāti nodarbojas mazāk bērnu nekā ar profesionālo ievirzi. Jebkurā jomā, tai skaitā sportā, veselīga piramīda izskatītos 80/20 – 80% bērnu iesaistās fiziskās aktivitātēs hobija līmenī un tikai 20% bērnu sports ir kā profesionālā ievirze ar augstu intensitāti un ambīcijām uz sporta virsotnēm. Matemātika ir pavisam vienkārša – ja mūsu ilgtermiņa mērķis ir panākt, ka ar pietiekamām fiziskām aktivitātēm nodarbojas vismaz 70% bērnu un jauniešu, tad interešu izglītības pulciņus (pašvaldību un privātos) būtu jāapmeklē 125 000 bērnu, bet profesionālo ievirzi – 31 000 bērnu un jauniešu. Taču, lai to izdarītu vajag daudz vairāk par mēģinājumiem sadalīt “pareizi” 5 miljonus starp 75 federācijām.

Peldēšana un šaušana – prioritātes sportā vai sociālajā jomā?

Es pilnīgi piekrītu IZM parlamentārajam sekretāram Dāvim Mārtiņam Daugavietim, ka valsts līmenī pastāvīgu prioritāti būtu jāpiešķir pilnvērtīgas peldētapmācības īstenošanai (“noslīkušo skaita traģiskās statistikas dēļ”) un šaušanas apmācībai (“ģeopolitiskās situācijas kontekstā”), taču es nekādā veidā nevaru piekrist tam, ka šis būtu īstenojams sporta budžeta ietvaros.

Pirmkārt, sporta budžetā tam nav naudas – peldētapmācības programmas ieviešana jēgpilnā apjomā prasītu vismaz 1,2 miljonus pirmajā gadā un vairāk kā 2 miljonus katru nākamo gadu. Tas būtu attiecīgi 20-40% no kritēriju ietvaros pieejamā finansējuma sporta organizācijām. Šīs programmas ir jāīsteno mācību satura ietvaros un finansējums tām ir jāatrod vispārējās izglītības budžetā nevis jau tā niecīgajā sporta budžetā. Ja naudas nav IZM pamatbudžetā, to darba grupa droši var paprasīt no LNG.

Turklāt jāatgādina, ka arī no juridiskā aspekta federācijām nemaz nav tādu pilnvaru un iespēju ietekmēt vispārējās izglītības saturu vai iesaistīties tā īstenošanā. Protams, attiecīgās federācijas varētu novirzīt papildus saņemto finansējumu interešu izglītības programmu līdzfinansēšanai vai pedagogu/treneru algošanai, taču tas nekādi nepalīdzēs sasniegt tos mērķus, par kuriem runā Daugavietis.

Par sporta budžetu, tā sadali un izlietojumu

Kā jau minēju, pagaidām nav īsti skaidri saprotams, kas šīs reformas kontekstā slēpjas zem vārda “sports” – visa sporta saimniecībai, sākot no interešu izglītības sportā līdz olimpiskajiem sasniegumiem vai tomēr tikai sporta federācijas un to aktivitātes? Un šis ir ļoti svarīgs jautājums, jo kopējais sporta budžets ir 56,4 miljoni eiro, bet sporta federācijām tiek sadalīts aptuveni 13% no tā (+4,97 miljoni  valsts līdzfinansējums Eiropas čempionāta basketbolā nodrošināšanai). Tikmēr vairāk kā puse aiziet profesionālās ievirzes sporta izglītības programmu pedagogu darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

Ja darba grupas mērķis ir pārskatīt tikai sporta federācijām piešķirtā finansējuma sadales un izlietojuma kārtību, tad var droši apgalvot, ka nekas būtiski nemainīsies, jo tas veido tikai nelielu daļu no sporta sistēmas kopumā, turklāt federāciju funkcijas neaptver visu sporta jomu kopumā un tās nespēj (un nespēs) risināt nepietiekamās fiziskās aktivitātes un aptaukošanās problēmas. Ir jāspēj atšķirt cēloņus no sekām, tāpat kā noteikt – kas ietekmē vai neietekmē konkrētos procesus.

Publiski tiek runāts, ka “pārskatot valsts finanšu dalīšanas sportā modeli, darba grupa vairāk koncentrēsies uz bērnu, jauniešu un tautas sportu – vairāk jāpievēršas plašākam sportotāju lokam, nevis jaunatnes izlasēm un sava vecuma labākajiem sportistiem”. Lieliski! Bet – ko tad īsti federācijām turpmāk vajadzēs darīt?

Vai  federācijām turpmāk vajadzēs meklēt veidus, kā piespiest piedalīties sacensībās arī bērnus no “ielas”? Vajadzēs tērēt valsts budžeta līdzekļus tautas sporta pasākumu rīkošanai, tādējādi zināmā mērā kropļojot konkurenci šajā sektorā? Vai arī – federācijām atņems finansējumu un novirzīs tautas sporta organizācijām?

Ja IZM darba grupas mērķis ir samazināt ieguldījumus jauniešu izlasēs un augsto sasniegumu sportā, novirzot to bērnu un jauniešu un tautas sporta aktivitātēm, tad man ir pāris ļoti labi priekšlikumi, ko IZM var darīt jau tūlīt pat. Piemēram:

• IZM kapitālsabiedrības “Latvijas Nacionālais sporta centrs” pārvaldītajās sporta bāzēs noteikt bezmaksas piekļuvi ikvienam interesentam (bērniem līdz 18 gadu vecumam) – nodrošināt bezmaksas nodarbības un treniņu iespējas bērniem, kuri netrenējas profesionālajā ievirzē.Šajās sporta bāzēs ir ieguldīti desmitiem miljonu nodokļu maksātāju naudas un tajās var piedāvāt ļoti dažādus sporta veidus – sākot no vieglatlētikas un basketbola līdz pat jāšanas sportam un airēšanai. Tur varētu iesaistīt tūkstošos bērnu – jā, tikai Rīgā un Jūrmalā, taču arī tas būtu labs sākums;
• Būtiski samazināt valsts kapitālsabiedrību izcenojumu jauniešu izlasēm. Tas būtu attiecināms gan uz Komandu sporta spēļu halles, gan Latvijas Olimpiskās vienības cenrādi. Ietaupīto naudu federācijas droši varētu novirzīt pārējo jauniešu aktivitātēm;
• Murjāņu sporta ģimnāzijā, kuras budžets ir nepilni 3 miljoni jeb tik pat, cik pēc IZM kritērijiem saņem 8 lielākās federācijas kopā, turpmāk atvērt arī interešu izglītības pulciņus un ļaut sportot amatieru līmenī. Protams, viņiem ērtākajos laikos, bet sportistiem – pēc tam.

Bet atgriežoties pie valsts finansējuma sadales principiem un plānotās reformas, vēlos vērst uzmanību vēl pāris būtiskiem aspektiem.

Pirmkārt, lai gan ir izskanējis viedoklis, ka esošās sistēmas ietvaros lielāko daļu finansējuma sporta federācijas saņem atbilstoši iesaistīto bērnu un dalībnieku skaitam, bet līgumos ar IZM paredzētos 50% no finansējuma izlieto arī jauniešu izlašu vajadzībām (kas it kā neesot pareizi), patiesībā esošie kritēriji daudz vairāk “prēmē” federācijas par sarīkoto pasākumu skaitu un sasniegumiem starptautiskajā arēnā:

• TOP15 federācijas atbilstoši kritērijiem savstarpēji sadala vairāk kā 4 miljonus eiro, taču tikai 24% no šīs naudas federācijas saņem par tajās reģistrēto sportistu skaitu. Tas ir mazāk kā par augstajiem sasniegumiem (25%) un ievērojami mazāk nekā par sarīkoto dažāda līmeņa pasākumu/sacensību skaitu (52%).
• Piecās no šīm federācijām bērnu un jauniešu skaits nesasniedz pat 700, bet četrās no tām kopējais iesaistīto (piedalās vismaz 2 sacensībās) personu skaits nesasniedz pat tūkstoti.
• Tikai vienai no 15 t.s. prioritārajām federācijām par iesaistīto personu skaitu saņemto punktu un sekojoši arī finansējuma apjoms veido vairāk kā 50% no visa piešķirtā finansējuma.
• 11 no TOP15 federācijām masveidības kritērijs ienes mazāk par 30% no kopējā IZM piešķirtā finansējuma. Respektīvi, federācijas vairāk tiek atalgotas par izciliem sasniegumiem un ļoti lielu pasākumu skaitu – neatkarīgi no dalībnieku skaita tajā.

Piemēram, kamaniņu sporta federācija, kas federāciju “reitingā” ieņem 5.vietu, savu pozīciju un teju 315 000 EUR lielo valsts finansējumu ir nodrošinājusi pateicoties izciliem sasniegumiem sportiskajā arēnā. Motosporta, riteņbraukšanas un tenisa saimēm vairāk kā 70% finansējuma un vietu TOP15 nodrošina šo sporta veidu specifika, kas paredz neskaitāmu apjomu dažādu čempionātu un sacensību. Tikmēr dambrete ir izcila gan pārstāvot valsti, gan rīkojot sacensības, kas tai šogad nodrošināja iekļūšanu tik ļoti kārotajā topā un 96% no saņemtajiem 158 000 EUR. Un, nē – dambreti sacensībās nespēlē tūkstoši. Nav ne tūkstoša, ne arī piecu simtu, taču ir 158 000 EUR no valsts budžeta (vairāk kā kopējais federācijas budžets gadu iepriekš).

Domāju, pie šādas sistēmas ikvienam ir skaidrs, ka masveidība IZM kritērijos nav svarīga – pietiek ar 250 bērniem, kas piedalās virknē visdažādākā līmeņa čempionātu un pāris spožiem talantiem, kas izcīna medaļas starptautiskajā arēnā. Pat, ja nav ne bērnu, ne talantu – vajag tikai rīkot pietiekami daudz čempionātus un viss būs labi.

Savukārt federācijas, kuras savus līdzekļus pārvirza masveidības veicināšanai (kas patiesībā faktiski nav izdarāms, jo gan bērnu skaitam, gan infrastruktūrai ir savi limiti), šauj sev kājā un, zaudējot sasniegumus, zaudēs arī valsts finansējuma apjomu turpmākajos gados.

Otrkārt, ideja noteikt, ka bērnu un jauniešu vajadzībām izlietojamie 50% nebūtu attiecināmi uz jauniešu izlašu vajadzību nodrošināšanu, ir absurda jau pašā saknē un ir pretrunā sporta federāciju darbības pamatiem. Atgādināšu, ka federācijas strādā sporta piramīdas ietvaros – bērni un jaunieši trenējas, lai piedalītos nacionālajos čempionātos, bet labākie (čempioni) kļūst par izlašu dalībniekiem. Nonivelējot izlašu modeli apņēmīgākajiem bērniem zūd motivācija un izaugsmes perspektīva, jo bez dalības izlašu čempionātos nevar gūt ne vajadzīgo pieredzi, ne arī apliecināt sevi starptautiskajā arēnā un retajam – likt pamatus profesionālai karjerai.

Izlasēs iekļūst tikai labākie, bet arī Latvijas čempionātos nav jāpiedalās pilnīgi visiem. Tajos startē tie, kuri ir daļa no profesionālās ievirzes sistēmas. Mērķim nodrošināt pietiekamu (bez profesionālās ievirzes) fizisko aktivitāti bērnu un jauniešu vidū nav tiešas korelācijas ar dalību nacionālajos čempionātos un sasaisti ar sporta federācijām. Viņiem tas nav nepieciešams un patiesībā arī čempionātu rīkotājiem tas nav nepieciešams – federācijas šobrīd cenšas sarīkot pēc iespējas vairāk čempionātu un ievilkt tajos pēc iespējas vairāk dalībniekus (pat ar nepietiekamu sportisko līmeni) tikai tāpēc, ka tas ir viens no labi atalgotiem sporta finansēšanas kritērijiem. Tā sacīt – izpilda pasūtījumu, nevērtējot, cik nejēdzīgs tas patiesībā ir.

Tāpat arī federācijai nav jāpārkvalificējas uz tautas pasākumu rīkošanu – to ļoti veiksmīgi spēj darīt tautas sporta organizācijas un klubi sadarbībā ar pašvaldībām un federācijām.

Mazāk federāciju, vairāk naudas

Vēl viena ideja par nepieciešamajām izmaiņām paredz, ka būtu jāsamazina gan federāciju, kuras saņem valsts budžeta līdzekļus, skaitu, gan arī t.s. “prioritāro” federāciju skaitu un ietaupīto naudu novirzīt pārējām federācijām.

Konceptuāli pilnībā piekrītu šai idejai, jo tieši tāpat kā politiskajām partijām arī sporta federācijām būtu jāsasniedz kaut kāds masveidības vai brieduma slieksnis, no kura var pretendēt uz valsts budžeta līdzekļiem. Taču ir ļoti naivi domāt, ka tas kaut ko fundamentāli mainītu sporta finansēšanas sistēmā vai jebkādā veidā palīdzētu pārējām federācijām. Atstājot finansējumu tikai 60 federācijām (šogad to saņēma 75), budžeta programmā atbrīvotos 95 000 EUR jeb nepilni 1 600 EUR uz katru atlikušo federāciju. Arī atstājot “aiz borta” 25 federācijas, ieguvums būtu visai niecīgs – aptuvenu 210 000 EUR.

Ja darba grupas mērķis ir paredzēt vairāk finansējumu bērnu un jauniešu aktivitātēm, tad tas ir jāatrod valsts budžetā un jānovirza šādu pasākumu rīkošanai. Ja mērķis ir sekmēt bērnu un jauniešu skaitu, kas ikdienā sporto, tad ir jārada labvēlīgi apstākļi šai sportošanai – izglītības iestādēs un interešu izglītībā. Un federācijām – jābūvē sistēma, kurā apņēmīgākajiem un talantīgākajiem ir iespēja realizēt savus talantus jau nākamajā līmenī. Arī tas ir nepieciešams un arī tas maksā naudu.

Aicinu IZM darba grupu neaprobežoties ar 5 miljonu pārdalīšanu, bet vērtēt sistēmu kopumā, analizēt datus, meklēt veidus un risinājumus, kā piesaistīt vairāk finansējuma bērnu un jauniešu fiziskās aktivitātes veicināšanai, kā arī – sporta federācijām.

[1] https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/preses-relizes/27691-berni-latvija-2025