Peldbaseinam nav jābūt lielo pašvaldību ekskluzīvai prioritātei

Vakardienas, 14.marta, Latvijas Radio raidījumā “Īstenības izteiksme” tika runāts par peldbaseinu būvniecību bumu pašvaldībās, sasaistot to ar priekšvēlēšanu aktivitātēm un minot, ka peldbaseina celtniecība mazajās pašvaldībās līdzinās trakumam un tā uzturēšana nekad nebūs rentabla, tāpēc arī to nepieciešamība laukos – diskutējama.

Darbojoties Latvijas Peldēšanas federācijā jau sešus gadus, varu apliecināt, ka ilgstoši daudz uzmanības esam veltījuši tam, lai bērnu peldētapmācība tiktu uztverta kā sociāli un sabiedriski nozīmīgs pasākums valsts līmenī, priekšplānā izvirzot gan nepieciešamību pēc valsts līdzfinansētas atbalsta programmas, gan pēc jaunu peldbaseinu būvniecības.

Izglītības un zinātnes ministrijas un arī pārējās politiskās elites pozīcija šajā jautājumā ir lakoniska – šādām “izvirtībām” valstij naudas nav, tāpēc LPF vārdā varu paust tikai atzinīgus vārdus tām pašvaldībām, kuras negaida kaut kādus brīnumus no IZM puses, bet rīkojas pašas. Manuprāt, peldbaseiniem būtu jābūt pie katras vidusskolas un peldēšanas apmācībai – obligātai visiem.

Pamatojums tam ir gaužām vienkāršs – Latvija ir viena no līdervalstīm noslīkušo skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem visā Eiropas Savienībā, un pavisam drīz Latvijas būs vienīgā valsts ES, kur problēmas risināšanai netiek nekas darīts.

Somijā, kurā it kā būvējot ledus halles, kas sevi atpelna, patiesībā netrūkst arī peldbaseinu – tur, tāpat kā pārējās Skandināvijas valstīs un tagad arī Lietuvā un Igaunijā, peldēšana ir obligāta visiem sākumskolas bērniem. Turklāt peldēšanas nodarbību laikā Somijā bērniem apmācības ir ļoti nopietnas – viņiem jālec aukstā ūdenī, jāspēj peldēt ar drēbēm, jāprot sniegt pirmo palīdzību, bet programmas noslēgumā – jānopeld bez apstājas 200m garu distanci, no kuriem 50m peldējumā uz muguras. Tieši šādi ziemeļvalstīs definē prasmi peldēt.

Starp citu, somi peldētapmācības programmu ieviesa jau 20.gs. 30-jos gados, kad noslīkušo skaits ir gadu bija ap 1000. Desmit gadus pēc programmas uzsākšanas noslīkušo skaits samazinājās uz pusi. Sešdesmitajos gados tā bija kļuvusi par pilnīgi pašsaprotamu lietu un nepieciešamību pilnīgi visiem iedzīvotājiem. Astoņdesmitajos gados noslīkušo skaits bija krities līdz 250-300 gadā. 2000.gadā tas bija ap 200, bet sākot no 2007.gada vienmēr ir bijis zemāks par 190. Tas ir valstī, kurā dzīvo teju trīs reizes vairāk iedzīvotāju kā Latvijā. Tikmēr Latvijā noslīkušo skaits 2014.gadā pārsniedza 190 robežu un pēdējos gados nav bijis zem 140.

Atgriežoties pie peldbaseiniem Latvijas reģionos – jā, pašvaldībās, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 20 000 iedzīvotāju, tas visticamāk nebūs rentabls. Tomēr pašvaldības pamatuzdevums nav veidot plaukstošu biznesu, bet gan nodrošināt saviem iedzīvotājiem kvalitatīvu infrastruktūru un publiskos pakalpojumus, kas vērsti uz tās iedzīvotāju izglītības, veselības un drošības stiprināšanu. Peldbaseins, ļoti labi var pildīt visas šīs minētās funkcijas.

Pats esmu audzis un mācījies nelielā pagastā, kurā šobrīd visa novada teritorijā dzīvo vien nedaudz vairāk kā četri tūkstoši iedzīvotāju. Tolaik Salas vidusskola bija viena no retajām lauku vidusskolām, kurai nieka 50m attālumā bija 25m peldbaseins. Mēs bijām lepni un priecīgi, ka varējām apmeklēt ne vien peldēšanas nodarbības, kas bija iekļautas sporta stundu programmā, bet arī kārtīgi atpūsties baseinā jebkurā sev vēlamā laikā. Peldbaseins ir milzīga pievienotā vērtība visiem skolas bērniem un iedzīvotājiem kopumā.

Arī projekta dārdzības kontekstā jautājums ir skatāms dažādi. Piemēram, ir dzirdēts, ka Krāslavas peldbaseina izmaksas varētu būt ap 1.3 miljoni eiro (plus PVN), sadalot šo summu uz vienu novada iedzīvotāju, iegūstam, ka investīcija patiesībā ir visai niecīga – ap 70 EUR no cilvēka. Manuprāt, tā nav liela summa, ņemot vērā, ka objekts, veiksmīgi apsaimniekots, kalpos vismaz 30 gadus. Tas pats attiecināms arī uz uzturēšanas izmaksām – ievērojot vien dažus principus, peldbaseina uzturēšanas izmaksas galvenās pozīcijas (apkure, ūdens patēriņš) var nodrošināt pat mazām pašvaldībām pieņemamā līmenī. Protams, bez dotācijas nevarēs iztikt, taču tā paliek pašu iedzīvotāju rīcībā – tradicionāli par pašvaldības dotāciju tiek nodrošināta bezmaksas apmācība izglītības iestāžu audzēkņiem, līdzfinansēti senioru vai citu sociāli mazaizsargātu sabiedrības grupu apmeklējumi.

Otrkārt, ir ļoti sarežģīti skaitļots aprēķināt ieguvumu no veselībai derīgām aktivitātēm, kas stiprina cilvēka veselību, fizisko sagatavotību un darba spējas, kā arī ļoti iespējams palielina darbspējas gadus.

Peldbaseinam nav jābūt lielo pašvaldību ekskluzīvai prioritātei. Tāpēc varu un gribu uzslavēt to pašvaldību vadītājus, kuri ir nolēmuši atrast nepieciešamo finansējumu un uzbūvēt peldbaseinu saviem iedzīvotājiem, tādējādi dāvājot viņiem vienu no sociāli lietderīgākajiem sabiedriskajiem objektiem. Un ir pilnīgi vienalga, ja tas tiek darīts tikai pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā. Tas baseins netiek būvēts šaurai sabiedrības daļai, bet gan visiem – sākot no maziem bērniem, līdz pat sirmiem kungiem un dāmām. Par to ir jāpriecājas un jābūt lepniem. Bet pārējo pašvaldību iedzīvotājus, pirms doties pie vēlēšanu urnām, aicinātu lieku reizi padomāt, kādu infrastruktūru un kādu jaunatni viņi vēlas redzēt savās pašvaldībās.

Ja vienīgais vietvaras dzinulis izdarīt kaut ko labu saviem iedzīvotājiem ir pašvaldību vēlēšanas, es vēlētos kaut šādas vēlēšanas notiktu biežāk.