Jau kopš bērna kājas mājas gaitās esmu bijis diezgan švaks palīgs. Nevar teikt, ka biju slinks, taču visnotaļ bieži centos sameklēt veidus, kā citu definētas prioritātes aizstāt ar dažādiem manā izpratnē daudz “svarīgākiem” darbiem: ja vajadzēja sakārtot drēbju skapi, kārtoju plauktus; istabas kārtošanu aizstāju ar mēbeļu pārbīdīšanu; malkas sagādes vietā pildīju mājasdarbus, bet, kad negribējās mācīties – gāju uz treniņu. Un tā uz riņķi. Mātei par to bija viens sakāmais: “gatavs darīt visu, lai nekas nebūtu jādara”.