Heraskeviča ķivere kā stresa tests

Pirms astoņiem gadiem sanāca izlasīt biogrāfisku grāmatu ar visai vientiesīgu nosaukumu “Es biju tikai sekretāre”. Tas ir Brunhildes Pomseles dzīvesstāsts – stāsts par sievieti, kura Trešā reiha laikā nokļuva pašā propagandas sirdī. Sākumā stenogrāfiste, vēlāk šķietami nenozīmīga darbiniece Jozefa Gebelsa propagandas ministrijā, kurā pildīja lietvedes un sekretāres pienākumus. Pienākumus, kas lielajā vēstures ainā paliek nepamanīti, bet nenoliedzami kalpoja režīma meliem un vardarbības mašinērijai. Lai būtu noderīga sistēmai, nebija nepieciešama ne ieroču ņemšana rokās, ne īpašs fanātisms. Lai sistēma strādātu un spētu izpildīt savu melno darbu, ir vajadzīgas arī Brunhildes – desmitiem, simtiem un pat tūkstošiem vienaldzīgu, padevīgu un paklausīgu sava mazā darba darītāju. Aizvadīto nedēļu notikumi man neviļus atgādināja tieši šo grāmatu un galvenās varones vientiesīgo pašattaisnojumu.

Frāze “es biju tikai sekretāre” te kļūst par vairāk nekā personisku atmiņu! Tā ir visa Trešā reiha “veiksmes” stāsta neatņemama sastāvdaļa. Vārds “tikai” ir kā mazs, it kā nevainīgs instruments, ar kuru tiek mēģināts novelt no saviem pleciem jebkādu atbildību. Klātbūtne bez piedalīšanās, darīšana bez izvēles, apkalpošana bez atbalsta – tikai darbība. Absurda, pat pašapmāna pilna ir cilvēka vēlme šādi aizbildināties ar vientiesību, nenozīmīgumu, niecīgumu lielās politikas kalpībā – it kā rokas, kas raksta, vairs nepiederētu cilvēkam; it kā izteiktās frāzes vairs nebūtu paša domas; it kā “es tikai pildīju uzdevumu” spētu atcelt to, ka ar katru korekti paveiktu darbu tiek ieeļļots mehānisms, kas samaļ tūkstošiem cilvēku likteņus, kas paverdzina tautas, un iznīcina ticību taisnīgumam. Šis “tikai” nav vienkārši bezspēcības simbols. Tas ir morāls komforts, kas ļauj dzīvot mierīgu dzīvi saskaņā pašam ar sevi, kamēr aiz loga valda netaisnība, iznīcība un ļaunums.

Toreiz tas nesākās ar “ļaunumu”. Tas sākās ar disciplīnu. Katram bija savs amats, sava vieta lielajā mehānismā, savs mazais “tikai” darbiņš. Tikai sekretārs. Tikai ierēdnis. Tikai kārtības sargs. Tikai tas, kurš aizpilda veidlapu, nodod informāciju, izpilda norādījumus. Un šis “tikai” bija ģeniāls kolektīvās apziņas izgudrojums: tas ļāva turpināt dzīvot bez domāšanas. Neviens neatbalstīja ļaunumu, bet ļaunums izrādījās pārsteidzoši darbspējīgs – jo viņu apkalpoja cilvēki, kas uzticīgi pildīja funkciju un uzskatīja, ka morāle ir ārpus amata apraksta. Lielās masas darīja to, ko masas prot vislabāk: it kā saprata, it kā nosodīja, bet tajā pašā laikā pārgāja ielas otrā pusē, paskatījās citur, aizvēra logus un durvis. Ne jau tāpēc, ka nespēja kaut ko ietekmēt. Tāpēc, ka negribēja atteikties no sava komforta, no savas mierpilnās dzīves.

Vēsturei patīk, kad mēs izliekamies, ka tā ir bijusi kādas eksotiskas tautas īpatnība vai īpaši sagrauta laikmeta nelaime. Bet tas nav stāsts tikai par hitlerisko Vāciju vai mūsdienu putlerisko krieviju. Diemžēl tāda ir cilvēka daba, kas pamostas, tiklīdz padevīgo, klusējošo un vienaldzīgo skaits sasniedz kritisko masu. Balzaks to noformulēja ciniski precīzi: “Principu nav, ir tikai notikumi… nav labā un sliktā, ir tikai apstākļi.” Un, ja ir tikai apstākļi, tad vienmēr atradīsies iemesls nepateikt “nē”. Vienmēr atradīsies reglamenta punkts, komisija, priekšniecība, tie, tur augšā, kas ir patiesie vainīgie. “Es jau biju pret, bet ko tad es….”. Lietas, kas no rīta šķita nepieņemamas, vakarā jau kļūst par kaut ko svešu un ar mani nesaistītu.

Šī “tikai” pozīcija ir kļuvusi aktuāla arī sportā. Arī tajā šķietami “neitrālajā” templī, kurš balstās uz Olimpisko hartu. “Neitralitāte” kļūst par elegantu aizstājēju drosmei, “noteikumi” – svarīgāki par taisnīgumu, bet mugurkaula vietā galvu stutē amati un darba vietas. Diskvalifikācija “nepareizi” noformētas ķiveres dēļ ir šķietami sīka epizode, bet sīkumos sistēmas atklājas visprecīzāk: absurds tiek apstrādāts un “nokopts” ar skaistām frāzēm un noteikumiem, ar rūpēm par drošību, ar Olimpisko hartu un mieru, un tāpēc sāk izskatīties kā norma, bet morāle tiek atbīdīta malā kā traucējošs troksnis.

It kā visi saprot, it kā visi nosoda, bet vienlaikus turpina savas ierastās, komfortablās ikdienas gaitas. Atbrauc ciemos, nolamā namamāti par bezkaunīgu, bet prom nebrauc un turpina baudīt tās viesmīlību. Noticējuši sev, ka tāpat neko nespējam ietekmēt. Bet nespējam, jo nevēlamies. Un it kā nemanāmi, nepiespiesti, bet tomēr – pagriežam muguru saviem principiem. Un tādējādi būvējam stabilus pamatus nesatricināmai varas vertikālei. Šādā sabiedrībā absolūtais ļaunums nav nepieciešams. Agresori, uzurpatori var lieliski dzīvot, pateicoties disciplinētai un kolektīvai mērenībai. Viens iesildās, kāds gatavojas izcīnīt zelta medaļu, vēl kāds atbraucis komandējumā un tikai dara savu darbu, bet cits pārāk aizņemts kasot savu starpeni. Katram ir savs iemesls, kāpēc nenostāties taisnīguma pusē. Desmitiem un simtiem iemeslu – kamēr vien tas neskar mani pašu. Neskar. Līdz brīdim, kad mēs nonāksim tai pusē, kur šodien ir ukraiņi: vieni pret nejēdzību, pret pārspēku, kas smaidot saka, ka tā nav netaisnība, bet gan – kārtība. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc citi neredz un nesaprot? Kāpēc viņi neko nedara? Kāpēc viss ir nonācis tik tālu? Un ko lai dara, lai to apturētu?

Biedējošākais nav viens skaļš netaisnības akts, bet neskaitāmi mazie gadījumi, kuros netaisnība tiek sagremota kā ikdienas brokastis. Un tieši tāpēc arī pretspēks nevar būt vienreizējs varoņdarbs, kas it kā vienā rāvienā apgāž pasauli. Ziloni var apēst tikai pa kripatiņai. Arī lielās netaisnības ir iznīcināmas tikai pa kripatiņai. Katra pretstāve ir “kripatiņa” – it kā sīks, gandrīz nevainīgs kumoss. Viens šāds kumoss vēl neliekas nekas īpašs. Bet desmitiem un simtiem, kas nostājas pret netaisnību, jau pārvēršas par kaut ko lielāku – par iedvesmu, par ticību saviem spēkiem lauzt sistēmu, par vērtību transformāciju un revolūciju.

Dažiem vajag tos pirmos, kas pārstāj būt “tikai”. Citiem vajag tos dažus, kas seko pirmajiem. Un tikai tā – vienam pievienojoties otram, ir iespējams apturēt to neprātu, par kuru savās istabās šausminās visi. Bet visgrūtāk ir tiem pirmajiem. Tiem, kas ir gatavi atteikties no sava “es tikai”….

Ļoti iespējams, SOK nedienas ar diskvalifikāciju ķiveres dēļ nav vienkārši neprofesionāli nokopts incidents. Tas bija stresa tests. Tests, lai noskaidrotu, cik ir “tikai sava darba darītāju” un cik – “nemiera cēlāju”. Rezultāti nav iepriecinoši.