Jaunumi

Peldbaseini un peldēšana – vai epidemioloģiskās drošības bieds?

Pēdējo dienu laikā esmu ļoti aktīvi iesaistījies sociālajā monologā par novērotajām nepilnībām un muļķībām Ministru kabineta 2020.gada 9.jūnija noteikumos nr.360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai”[1], kas ir “uzcepti” tik lielā steigā, ka atsevišķas malas palikušas jēlas. Veselības ministrija (VM) un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sociālajos tīklos veiksmīgi mani ignorē, taču sporta medijos esmu sadzirdēts. Esmu arī saņēmis jautājumus, kāpēc es te vispār “vāros” un kāda jēga no tā. Tāpēc nolēmu apkopot savas pārdomas un piedāvāto risinājumu.

Jā, šajos noteikumos primāri mani uztrauc tieši peldbaseinu darbību un līdz ar to arī peldēšanas sportu ierobežojošie noteikumi (18.punkts), kas ir ļoti vāji argumentēti un vēl vājāk noformulēti, tādējādi radot iespējas plašai interpretācijai. Bet vēl vairāk mani uztrauc tas, ka šāda noteikumu redakcija peldbaseinus un peldēšanas sportu faktiski ir ielikusi visaugstākajā riska kategorijā, tādējādi brīdinot – peldēt ir bīstami! Bīstamāk, nekā ballēties naktsklubos….

Vārdu skaits: 2497

Lasīšanai nepieciešamais laiks: 10 minūtes (+30 sekundes, lai dalītos savā FB un twitter profilā)

Kopsavilkums (long story short):

  • Veselības ministrijas (VM) izstrādātie un Ministru kabinetā (MK) apstiprinātie noteikumi “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” peldbaseina apmeklētājiem nosaka stingrākus pulcēšanās ierobežojumus, nekā pārējos sporta veidos iesaistītajiem. Arī izklaides vietu, tai skaitā diskotēku apmeklējumam, noteiktie ierobežojumi ir mīkstāki.
  • VM šādu lēmumu tiesību akta anotācijā argumentējusi ar frāzi – “baseinos, veicot aktīvas fiziskās nodarbības, paātrinās cilvēka elpošanās un var notikt aktīvāka vīrusa izdalīšanās”. VM gan ir “piemirsusi”, ka elpošanas fizioloģija nosaka, ka tā paātrinās pie ikvienas fiziskās aktivitātes.
  • Peldēšanas sports ir teju vienīgais sporta veids, kurā iesaistītais izmanto “kontrolētas elpošanu”, kas nozīmē, ka aktivitātes laikā sportists apzināti aiztur savu elpu un piedomā, kad un cik daudz elpot.
  • Peldēšanā iesaistītajiem elpošanas intensitāte ir līdz pat divām reizēm mazāka nekā līdzvērtīgas sagatavotības sportistiem citos sporta veidos – ja skrienot vai braucot ar divriteni jaunietis minūtes laikā veic ap 60 ieelpām, tad peldēšanas laikā to skaits ir 30-35.
  • Peldēšanas sports ir vienīgais sporta veids, kurā izelpa nenotiek gaisā, bet gan – ūdenī. Vīrusa, kas izplatās pa gaisu, izplatīšanās šādā vidē ir neiespējama. Arī peldbaseina ūdenī, kas atbilstoši normatīvajiem aktiem tiek hlorēts, vīruss nav dzīvotspējīgs (tam piekrīt arī VM).

Kas man nepatīk?

Pirms sāku sūdzēties, vēlos atzīt, ka Valdība un ierēdņi ir darījuši ļoti daudz, lai epidemioloģiskā situācija Latvijā neizvērstos par katastrofu un acīmredzot to ir darījuši pietiekami efektīvi. Paldies viņiem par to. Taču tas nekādi nenozīmē, ka man kā pilsonim nav tiesību vērst uzmanību uz nepilnībām vai muļķībām, kuras nākas novērot. Galu galā – es ceru, ka mēs visi darbojamies kopīgu interešu vārdā un katram roka jāpieliek, lai darbs uz priekšu tiek. Fakts, ka tiešā veidā pārstāvu peldēšanas nozari, protams, veicina to, ka man šajā jautājumā ir ne vien padziļinātāka interese, bet arī zināšanas. Taču tas nekādi nemaina to, ka visu zemāk uzrakstīto esmu centies atspoguļot bez liekām emocijām.

Tātad, mana neapmierinātība un visas šīs garās pārdomas ir vērstas uz MK noteikumu nr.360 18.punktu, kas skan šādi:

18. Sniedzot baseina pakalpojumu, vienai personai:

18.1. no 2020. gada 10. jūnija līdz 30. jūnijam tiek nodrošināta ne mazāk kā 12 m2 liela ūdens virsmas platība, izņemot baseinus labsajūtai (rekreācijai), kuros tiek nodrošināta ne mazāk kā 4 m2 liela ūdens virsmas platība;

18.2. no 2020. gada 1. jūlija līdz 31. augustam tiek nodrošināta ne mazāk kā 8 m2 liela ūdens virsmas platība, izņemot baseinus labsajūtai (rekreācijai), kuros tiek nodrošināta ne mazāk kā 4 m2 liela ūdens virsmas platība.

Normatīvajos aktos katram vārdam ir sava nozīme

Pirmkārt, jāsāk ar tehniskas dabas problēmas iztirzājumu – Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumi nr.108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi”[2] nosaka, ka normatīvais akts jāraksta 1) ievērojot valsts valodas literārās un gramatiskās normas, juridisko terminoloģiju un pareizrakstības prasības; 2) normatīvajiem aktiem atbilstošā vienotā stilistikā, izmantojot vienveidīgas un standartizētas vārdiskās izteiksmes. Šis diemžēl nav tas gadījums – steigā sagatavotais tiesību akts ir bagāts ar dažādām kļūdām, bet īpaši sāpīgs ir tieši 18.punkts. Tajā izmantotie termini ir juridiski nekorekti un muļķīgi. Nedz šajā, nedz arī kādā citā normatīvajā aktā nav definēts, ko īsti nozīmē “baseins”, “baseina pakalpojumi”, nemaz nerunājot par tādu zvēru kā “baseins labsajūtai (rekreācijai)”. Lai gan par sevi varētu teikt, ka peldēšanas sporta, atpūtas un drošības jomā esmu iekšā līdz kaulam, arī man šādu terminu lietojums normatīvajā aktā rada zināmu mulsumu. Pieļauju, ka MK noteikumu autori paļāvās, ka neviens neiebildīs un visi dzīvos mierīgi.

Visi peldbaseini ir baseini, bet ne visi baseini – peldbaseini.

Vārds “baseins” ir atrodams Ūdens apsaimniekošanas likumā, taču tur tas lietots dabas ūdenstilpņu kontekstā: “upes baseins — zemes platība (teritorija), no kuras visi virszemes noteces ūdeņi pa strautiem, upēm un ezeriem nonāk upes grīvā, grīvlīcī (estuārā) vai deltā un ietek jūrā”. Neizlikšos par muļķi – saprotu, ka visticamāk VM ir domājusi konkrētam nolūkam veidotus baseinus, taču, ņemot vērā, ka VM nav sniegusi nekādu izmantoto terminu skaidrojumu, turpinu meklējumus.

Arī ar cilvēka roku veidoti baseini mēdz būt dažādi – piemēram, ir zivju audzēšanai veidoti baseini, ir arī dārza baseini, kuros nav iespējams peldēt. Tāpat ir dažādi džakuzi, spa un pirts baseini, kas tiek izmantoti atpūtai un kuros arī faktiski nav iespējams peldēt. Un tad vēl ir tādas vietas, uz kurām cilvēki dodas lai peldētu (vai nodarbotos ar dažādās peldēšanas aktivitātēm) – šādas vietas sauc par peldbaseiniem. Atbilstoši nosaukumam peldbaseina vanna ir piemērota peldēšanai un tajā cilvēki peld.

Šādi peldbaseini var būt gan privāti, gan publiski pieejami. Publiskas lietošanas peldbaseinu, kas tiek izmantoti peldēšanai, aktīvai atpūtai un ārstnieciskai profilaksei, darbību regulē MK 2009.gada 13.janvāra noteikumi nr.37 “Higiēnas prasības publiskas lietošanas peldbaseiniem”[3]. Noteikumi arī nosaka, ka tie neattiecas uz peldbaseiniem kas tiek izmantoti tikai personīgajām vajadzībām, kā arī uz peldbaseiniem, kas atrodas pirtīs (saunās).

Eureka – šie varētu būt tie paši “baseini”, par kuriem VM ierēdņi domājuši radot nr.360 18.punktu!  Ja tā ir, tad vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc VM ierēdņi, kas ir izstrādājuši abus normatīvos aktus, un kuras padotības iestāde – Veselības inspekcija – ir tiešā veidā atbildīga par MK noteikumu nr.37 ievērošanu, nav pieturējusies pie vienādiem terminiem.

Lai vai kā – varam pieņemt, ka “baseins” MK noteikumos nr. 360 ir tas pats, kas “peldbaseins” MK noteikumos nr.37 (te gan jāpiebilst, ka MK noteikumi nr.37 izslēdz brīvdabas peldbaseinus, bet nr.360 – nē). Taču abi MK noteikumi nespēj sniegt atbildi, kas ir “baseins labsajūtai (rekreācijai)”. Līdz ar to šāda termina skaidrojums jāturpina meklēt citur.

Braucam tālāk – sports vs labsajūta un rekreācija

Diemžēl arī šoreiz melnus mākoņus virs labiem nodomiem savelk lietoto vārdu izvēle.

Ikviens indivīds uz sportu var skatīties dažādi – vienam tā ir pilnīgi sveša un nepatīkama padarīšana, citam prieka un labsajūtas avots, bet trešajam – profesionāla nodarbe, kuru pavada nopietna attieksme, aizrautība un konkrēti sasniedzamie mērķi. Man sportot patīk, taču pēdējā laikā šī patikšana neiet kopā ar darbiem – pats vainīgs. Taču ne tad, kad aktīvi sportoju, ne arī tagad sportu neesmu uztvēris kā kaut ko citu, kas nebūtu aktivitāte labsajūtai. Ja cilvēkam patīk sportot, tad neatkarīgi no tā vai tas tiek darīts veselības un labsajūtas nolūkos vai profesionālu sportisko mērķu labā, viņš to visbiežāk dara ar prieku un izjūt zināmu labsajūtu.

Iespējams, VM ierēdņi, lietojot vārdu salikumu “baseins labsajūtai (rekreācijai)” ir domājuši par mājas vannā vai džakuzī pavadītu laiku – sēdēšanu (iespējams, ar glāzi vīna) un silta ūdens baudīšanu. Bet to mēs nezinām.

Kas tad ir rekreācija?

LZA Akadēmisko terminu datubāzē  rekreācija tiek skaidrota šādi – “indivīda fizisko, garīgo un emocionālo spēju atjaunošana brīvajā laikā, sabiedriski atzītas un organizētas darbības. Rekreācijas galvenās funkcijas ir dziednieciskā (cilvēka veselības atjaunošana), izglītojošā (garīgā potenciāla attīstība) un sporta funkcija (fizisko spēju attīstība)”[4]. Ja viena no rekreācijas funkcijām ir sports jeb fizisko spēju attīstīšana, tad sanāk, ka “baseins rekreācijai” ir jebkurš peldbaseins, kurā cilvēks sportojot rod labsajūtu. Ja no peldēšanas nav nekāda prieka, tad gan – tas nav nekāds labsajūtas baseins.

Tātad jāsecina, ka MK noteikumu nr.360 18.punkts ir pretrunā pats ar sevi – viena noteikuma daļa nosaka, ka peldbaseinos, atšķirībā no organizētiem sporta treniņiem (nodarbībām) jebkur citur, jānodrošina 12m2 ūdens virsmas platības uz personu, bet otra punkta daļa nosaka, ka peldbaseiniem rekreācijai, kas atbilstoši definīcijai ietver arī sporta funkciju, drīkst būt 4m2. Galvenais – lai tiktu radīta labsajūta.

Ja pastāv šādas pretrunas, peldbaseina pārvaldniekam ir grūti uzminēt VM domu gājienu. Tāpat nav skaidrs, vai “baseinā labsajūtai (rekreācijai)” drīkst nodarboties ar sporta aktivitātēm – juridiski tas nav aizliegts un jebkurš peldbaseins var viegli apiet noteikto prasību ievērot 12m2 ūdens virsmas platību uz vienu personu, vienkārši pasakot, ka sevi uzskata par “baseinu labsajūtai (rekreācijai)”. Es gan nemudinu nevienu apzināti apiet normatīvos aktus un pagaidām labticīgi pieņemt, ka “baseins labsajūtai (rekreācijai)” patiesībā nav baseins un nav arī “peldbaseins”, bet gan dažādas relaksācijas vannas, kurās nekāda peldēšana nav iespējama. 

Par pretenzijām pēc būtības – vai diskotētkas ir drošākas par peldēšanu?

Šī sadaļa, protams, ir mana subjektīvā viedokļa esence, taču centīšos ar konkrētiem piemēriem ilustrēt, kāpēc ieviestie ierobežojumi ir man nepieņemami un, manuprāt, stulbi.

Manas zināšanas par šo jomu nedod tiesības izteikties, taču Pēteris Apinis drīkst. Tieši viņš ir tā persona, kurš pandēmijas laikā visaktīvāk aizstāvējis sporta sabiedrības intereses un nepieciešamību ikvienam saglabāt iespēju nodarboties ar saviem iecienītajiem sporta veidiem. Viņš arī ir ļoti tiešs savos izteikumos (viens spilgts citāts – “POLITIĶI UN IERĒDŅI, IEROBEŽOJOT SPORTU, APDRAUD CILVĒKU VESELĪBU. Sporta ierobežojumi ir politiķu murgi, nevis epidemiologu prasības. Sportā vīrusu pārnese ir neiespējama”). Es neesmu ārsts vai medicīnas speciālists tāpēc savos izteikumus par medicīnas jomu esmu ļoti piesardzīgs un arī tagad runāšu par lietām, kuras, manuprāt, var vērtēt bez īpašām medicīniskām zināšanām.

VM MK noteikumu nr.360 anotācijā norādījusi, ka “prasība nodrošināt 12 m2 uz cilvēku no ūdens virsmas attiecas uz baseiniem, kur veic aktīvas fiziskās nodarbības, kuru rezultātā paātrinās cilvēka elpošanas un var notikt aktīvāka vīrusa izdalīšanas”. Šāds apgalvojums rada uzreiz divus jautājumus: 1) vai paātrināta elpošana var veicināt aktīvāku vīrusa izdalīšanos un 2) vai peldot elpošana ir intensīvāka nekā citos sporta veidos?

Uz pirmo jautājumu es atbildēt nespēju, taču esmu gatavs bez iebildumiem pieņemt apstiprinošu atbildi – paātrinātas elpošanas rezultātā var notikt aktīvākā vīrusa izdalīšanās. Punkts. Savukārt, meklējot atbildi uz otru jautājumu, man ir zināma pieredzes bagāža – pats esmu gan peldējis, gan spēlējis komandu sporta veidus, gan arī dejojis tautas deju kolektīvā. Apgalvojums, ka peldēšanas laikā sportists elpotu biežāk, man šķiet apšaubāms jau pašā saknē, jo peldot mēs taču turam galvu ūdenī un ieelpu varam veikt tikai tad, kad to izceļam no ūdens. Akadēmiskajā literatūrā tiek norādīts, ka šādu elpošanu sauc par “kontrolētas elpošanas modeli”, turklāt tiek norādīts, ka peldēšana ir teju vienīgais sporta veids, kurā sportists apzināti kontrolē savu elpošanu – gan tās biežumu, gan intensitāti[5]. Citādāk šajā vidē gluži vienkārši nav iespējams.

Piemēram, viens no visu laiku labākajiem Latvijas peldētājiem Valērijs Kalmikovs 50m distanci brasā spēja nopeldēt ar 5 cikliem (viens cikls – viena ieelpa), distancē pavadot aptuveni 40 sekundes. Tātad – mazāk nekā 10 ieelpas minūtē. Taču nav jābūt arī izcilam peldētājam – peldot brasā, ierindas sportists 100m distanci treniņa laikā peld aptuveni 75-85 sekundēs un šajā laikā izdara ap 35-40 ieelpām.

Manas attiecības ar peldēšanu pēdējos 10 gadus ir līdzīgas attiecībām starp attāliem radiniekiem, kas tiekas tikai kāzās un bērēs. Taču joprojām, peldot kraulā, ieelpu veicu uz katru trešo īrienu – tas nozīmē, ka minūtes laikā veicu apmēram 30-35 ieelpas. Turpretī, spēlējot futbolu, es elpošanai uzmanību nepievēršu, bet tās intensitāte noteikti ir krietni lielāka. 

Arī akadēmiskajā literatūrā tiek norādīts, ka peldēšanā sportistiem elpošanas intensitāte ir līdz pat divām reizēm mazāka nekā līdzvērtīgas sagatavotības sportistiem citos sporta veidos. Ja sportists peldēšanas laikā elpo retāk, nekā attiecīga līmeņa sportisti citos sporta veidos, tad rodas nākamais jautājums – kāpēc tieši peldbaseina lietošanas kontekstā tiek runāts par paātrinātu elpošanu, bet pārējiem sporta veidiem sportošanas iespējas ir ar atvieglotākiem nosacījumiem?

Varbūt VM domāja, ka šāda paātrināta elpošana un vīrusa pārneses riski ir attiecināmi uz apmeklētājiem, kas prot peldēt tikai ar izceltu galvu virs ūdens (to gan nevar nosaukt par peldētprasmi), taču tad, kāpēc šis ierobežojums ir attiecināms uz pilnīgi visiem peldbaseina apmeklētājiem? Kāpēc tiek ignorēts, ka ikviens sporta interešu izglītības un profesionālās ievirzes grupu audzēknis kā pirmo iemācās kontrolētu elpošanu? Vai VM rīcībā ir drošticami dati, kas apliecinātu, ka lielākā daļa peldbaseina apmeklētāju peld tieši ar paceltu galvu virs ūdens, vai arī šāds pieņēmums ir radies no viņu pašu personīgās pieredzes un prasmēm? Visticamāk, ka šoreiz pareizs būs otrais variants.

Starp citu, pasaulē ir bijuši vairāki neatkarīgi mēģinājumi sporta veidus kategorizēt dažādos līmeņos atkarībā no vīrusa izplatības riskiem – peldēšana šādos sarakstos visbiežāk atrodas starp sporta veidiem ar viszemāko inficēšanās risku. Šādam riska novērtējumam par pamatu ir tieši tas, ka peldēšanas laikā ir iespējams ievērot sociālo distancēšanos un jaunietis ar saviem komandas biedriem kontaktējas krietni mazāk, nekā, piemēram, komandu sporta veidos – jo peldot to ir ļoti sarežģīti izdarīt. Atsevišķās valstīs šādas tabulas tiek izmantotas par pamatu sporta darbības atjaunošanai.

Tikmēr pie mums peldēšanas sports ir identificēts ar visaugstāko risku!

Manuprāt, ir nepieņemami, ka bērnu un jauniešu sportošanas iespējas savā izvēlētajā sporta veidā tiek ierobežotas tikai tāpēc, ka kāds no valsts pārvaldes ierēdņiem nesaprot konkrēto sporta veidu vai uzskata, ka visu pārējo prasmes ir viņu līmenī. Un šo es saku pilnīgi nopietni. Neviens cilvēks, kurš prot peldēt, nekad neizvirzītu apgalvojumu vai pat pieņēmumu, ka peldēšanas laikā viņam ir intensīvāka elpošana, nekā, piemēram, skrienot pakaļ pēdējam tramvajam. Neko tādu neteiks arī neviens sporta fiziologs un sporta ārsts, jo tā nav taisnība.

Lai vēl spilgtāk izceltu MK noteikumu nr.360 18.punkta absurdumu, minēšu vēl vienu piemēru, kas diez vai atbilst veselā saprāta izpratnei par dažādu risku samērīgumu. Proti, MK noteikumi nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus, kas veicami, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatību ne vien peldbaseinos, bet arī izklaides un citās atpūtas vietās, tai skaitā ballītēs un diskotēkās. Tad, lūk, šādās diskotēkās – ar atspirdzinošu dzērienu baudīšanu, dejošanu, lēkāšanu un līdzi dziedāšanu, kas nepārprotami nozīmē arī paātrinātu elpošanu un siekalu izdalīšanos uz visām pusēm – organizatoram vienai personai telpā jānodrošina ne mazāk kā 4m2. Tātad – izklaidēties diskotēkā ir drošāk, nekā peldēt peldbaseinā. Un VM ir bijis pilnīgi vienalga, ka tieši šādās vietās apmeklētājiem ne vien ir paātrināta elpošana, bet arī visi citi nepieciešamie priekšnosacījumi vīrusa pārnesei.

Uzskatu, ka normatīvajiem aktiem ir ne vien regulējoša, bet arī audzinoša un izglītojoša loma – tas, kādus signālus likumdevējs vai tiesību akta autors (šajā gadījumā – VM) ir ietvēris, lielā mērā nosaka arī to, kāda veidojas sabiedriskā izpratne un attieksme par vienu vai otru jautājumu. Šajā gadījumā rodas sajūta, ka VM vēsts sabiedrībai ir nepārprotama – neejiet peldēt! Vislielākie vīrusa pārneses riski ir tieši peldbaseinos un mums visiem ir labāk doties uz naktsklubiem, bāriem vai veikaliem… Tā nav taisnība un tāpēc es izmantošu jau iepriekš piesaukto Pētera Apiņa citātu – “POLITIĶI UN IERĒDŅI, IEROBEŽOJOT SPORTU, APDRAUD CILVĒKU VESELĪBU”.

Ja vien esi fiziski vesels, ej sportot, ej uz peldbaseinu un peldi.  Peldi savai veselībai un savai labsajūtai.

Pasūdzējies esmu, ko tālāk?

Man nav ne mazāko šaubu, ka tuvāko dienu laikā MK noteikumiem nr. 360 būs jauna redakcija un būs dažādas korekcijas, tai skaitā “baseinu” vietā būs peldbaseini, bet “baseini labsajūtai (rekreācijai)” pazudīs pavisam. Par pārējo es neesmu tik drošs – ļoti ceru, ka ne IZM, ne VM ierēdņi neņems ļaunā, ka aktīvi aizstāvu sava sporta veida intereses un norādu uz acīmredzamām nepilnībām, spēs to uztver kā konstruktīvu kritiku un ņems vērā vismaz daļu no saņemtajām iebildēm. Gadījumā, ja VM ir gatava ieklausīties, man ir konkrēts priekšlikums – salāgojot VM “rūpes par sabiedrību”, veselo saprātu un sporta nozares intereses, piedāvāju MK noteikumu nr.360 18.punkts izteikt šādā redakcijā:

Ministru kabineta noteikumi Nr. 360
Rīgā 2020. gada 9. jūnijā (prot. Nr. 40 32. §)

Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai

[..]

18. Sniedzot baseina pakalpojumu, vienai personai:

18.1. no 2020. gada 10. jūnija līdz 30. jūnijam tiek nodrošināta ne mazāk kā 12 m2 liela ūdens virsmas platība, izņemot baseinus labsajūtai (rekreācijai), kuros tiek nodrošināta ne mazāk kā 4 m2 liela ūdens virsmas platība;

18.2. no 2020. gada 1. jūlija līdz 31. augustam tiek nodrošināta ne mazāk kā 8 m2 liela ūdens virsmas platība, izņemot baseinus labsajūtai (rekreācijai), kuros tiek nodrošināta ne mazāk kā 4 m2 liela ūdens virsmas platība.

  1. Publiskas lietošanas peldbaseinos:
    1. apmeklētājiem, kas apmeklējuma laikā nepiedalās organizētos sporta treniņos (nodarbībās) vai sporta pasākumos, tiek nodrošināta ne mazāk kā 12 m2 liela ūdens virsmas platība.
    1. ja peldbaseina pakalpojumi vienlaikus tiek nodrošināti 18.1. punktā minētajām personām un sporta treniņos (nodarbībās) vai sporta pasākumos iesaistītām personām, peldbaseina pārvaldnieks nodrošina funkcionālo zonējumu, ievērojot noteiktos telpu platības ierobežojumus zonējuma ietvaros.
[..]

[1] https://likumi.lv/ta/id/315304-epidemiologiskas-drosibas-pasakumi-covid-19-infekcijas-izplatibas-ierobezosanai

[2] https://likumi.lv/doc.php?id=187822

[3] https://likumi.lv/ta/id/186601-higienas-prasibas-publiskas-lietosanas-peldbaseiniem

[4] http://termini.lza.lv/term.php?term=rekre%C4%81cija&list=rekre%C4%81cija&lang=LV

[5] Mountjoy M. IOC handbook of sports medicine & science: swimming, 2nd edn. Br J Sports Med. 2007;41(2):113. doi:10.1136/bjsm.2006.026559