Pirms astoņiem gadiem sanāca izlasīt biogrāfisku grāmatu ar visai vientiesīgu nosaukumu “Es biju tikai sekretāre”. Tas ir Brunhildes Pomseles dzīvesstāsts – stāsts par sievieti, kura Trešā reiha laikā nokļuva pašā propagandas sirdī. Sākumā stenogrāfiste, vēlāk šķietami nenozīmīga darbiniece Jozefa Gebelsa propagandas ministrijā, kurā pildīja lietvedes un sekretāres pienākumus. Pienākumus, kas lielajā vēstures ainā paliek nepamanīti, bet nenoliedzami kalpoja režīma meliem un vardarbības mašinērijai. Lai būtu noderīga sistēmai, nebija nepieciešama ne ieroču ņemšana rokās, ne īpašs fanātisms. Lai sistēma strādātu un spētu izpildīt savu melno darbu, ir vajadzīgas arī Brunhildes – desmitiem, simtiem un pat tūkstošiem vienaldzīgu, padevīgu un paklausīgu sava mazā darba darītāju. Aizvadīto nedēļu notikumi man neviļus atgādināja tieši šo grāmatu un galvenās varones vientiesīgo pašattaisnojumu.

Sporta organizācijām valsts finansējuma apjoms nav mainījies jau desmit gadus, bet IZM sporta departamenta direktors aicina samierināties ar “spēles noteikumiem” un piedāvā turpmāk pāriet uz mazskaitlīgām delegācijām (jā, jā, arī volejbolā EČ var iztikt ar sešiem spēlētājiem). IZM masveidības veicināšanai paredzēto finansējumu dala par piedalīšanos sacensībās, tikmēr vispārējā izglītībā sportojam maz un katrs otrais nezina vai nemaz neinteresējas par interešu izglītības sportā iespējām. Priecājamies par nacionālo izlašu sasniegumiem, bet dalībai čempionātos finansējums jāmeklē ar uguni. Gadu no gada izziņo reformas sporta nozarē vai atsevišķos tās elementos, bet ikreiz paliekam bez taustāma rezultāta. Bērnu peldētapmācībai finansējumu nevar atrast, bet nav nekādu problēmu 2x gadā piemest pārsimtūkstošu LNSC “pieejamības veicināšanai”. Grib, lai ir vairāk sporta pasākumu, kas veicina valsts ekonomisko attīstību, bet nespējam radīt saprotamu, ilgtspējīgu un efektīvu atbalsta mehānismu šādu pasākumu rīkošanai… bet – kur daudz problēmu, tur arī plašas izaugsmes iespējas….

Pēdējo nedēļu laikā valsts budžeta plānošanas kontekstā visai skaļi izskan sporta organizāciju neapmierinātība ne vien ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) nespēju vai nevēlēšanos rast papildu finansējumu nacionālo izlašu dalībai nākamā gada Eiropas un pasaules čempionātos, bet arī ar ieceri būtiski samazināt sporta federācijām paredzēto finansējumu. Šīs neapmierinātības kontekstā frontes otrajā pusē nostājušies ierēdņi, atsevišķi žurnālisti un dīvāna eksperti, kas tendenciozi aizrāda, ka resnajiem runčiem vajadzētu vairāk strādāt ar privāto sektoru, nevis tikai stāvēt pie valsts kases lodziņa. Bet kā tad īsti ir patiesībā?