Par tiesībām lemt citu vietā

Pēdējā laikā publiskajā telpā daudz diskutējam par to, ko sportistiem vajadzētu vai nevajadzētu ļaut, kurās sacensībās viņiem būtu jāpiedalās, pret kuriem pretiniekiem būtu vai nebūtu jāspēlē un kādai būtu jābūt pareizajai un pietiekami principiālajai rīcībai. Daudz retāk šajās diskusijās mēģinām noteikt robežu, aiz kuras mūsu pašu pārliecība pārvēršas lēmumā par cita cilvēka dzīvi, lai gan šā lēmuma sportiskās, profesionālās, finansiālās un personiskās sekas būs jāuzņemas nevis mums, bet cilvēkam, kura vietā esam izlēmuši.

Manuprāt, pirms ierobežojam cita cilvēka rīcības brīvību, mums sev godīgi jāpajautā, vai līdz ar to neatņemam viņam arī iespēju pašam uzņemties atbildību par savu izvēli. Vai, lemjot citu vietā, mēs neatņemam viņiem arī iespēju kļūdīties? Jo mazāk cilvēkam ļaujam lemt, jo mazāk pamata pēc tam no viņa prasīt patstāvību, līdera stāju un gatavību atbildēt par pieņemtajiem lēmumiem.

Lai nepateiktu neko lieku, izteikšos lakoniski – man riebjas krievija, un es šobrīd nevaru iedomāties apstākļus, kuros mana pozīcija attiecībā pret šo valsti varētu mainīties. Es neielaižos nekādos kontaktos ar naturālajiem krieviem, nevēlos sadarboties un apzināti izvairos arī no darījumiem, kuros man būtu jāveido saikne ar Krievijas kapitālu vai cilvēkiem, kuri atbalsta tās īstenoto politiku. Es pat nepārdodu viņiem savus nekustamos īpašumus, lai gan tāda iespēja ir bijusi un labprāt tos iztirgotu pēc iespējas ātrāk.

Man nav jāpārliecina, cik krievija ir nedraudzīga pret mums un mūsu valsti, cik bīstama ir šāda kaimiņvalsts un cik maz pamata ir cerēt, ka tās attieksme pret Latviju mainīsies tikai tāpēc, ka paši kļūsim klusāki, pieklājīgāki vai ērtāki, bet es arī neesmu naivs – pasaule nevar apstāties un mums nav, kur izkāpt. Līdzīgi kā Kisindžera aprakstītajā “Pasaules kārtībā”, arī starptautiskajā sportā ar pārliecību par savas pozīcijas morālo pareizību vien nepietiek – nepieciešama klātbūtne, autoritāte un spēja panākt, lai ar mums rēķinās. Diemžēl ar pēdējo mums šobrīd sokas visai vāji.

Mēs varam atteikties sadarboties, protestēt, pārliecināt citus, aizstāvēt savu pozīciju un izmantot visas mums pieejamās iespējas, lai ietekmētu starptautisko organizāciju lēmumus, taču diez vai varam atļauties prasīt, lai mūsu principiālo nostāju ar savu karjeru, ienākumiem un gadiem ieguldīto darbu apmaksā citi cilvēki.

Mana dzīve bez volejbola un sporta kopumā nesabruktu. Mana māte tāpat vienmēr ir teikusi, ka esmu gatavs darīt visu, lai tikai neko nedarītu, un profilaktiskos nolūkos es varētu arī beidzot patiešām neko nedarīt. Latvijas volejbolā savukārt ir cilvēki, kuri šim sportam ir pakārtojuši lielāko daļu savas dzīves – izglītību, profesionālo karjeru, ģimenes ikdienu, veselību un daudzas personiskās izvēles – un kuriem volejbols, iespējams, nozīmē daudz vairāk nekā tas jebkad nozīmēs man.

Tādēļ vien man ir visnotaļ apšaubāmas tiesības viņu vietā izlemt vai piespiest viņus atteikties no iespējas piedalīties pasaules vai Eiropas čempionātā, cīnīties par medaļu, saglabāt reitinga punktus, kvalificēties olimpiskajām spēlēm vai turpināt profesionālo karjeru. Man būtu salīdzinoši viegli pieņemt publiski skaļu un ārēji ļoti principiālu lēmumu, ja tā patieso cenu ar savu darbu, ienākumiem un gadiem veidoto karjeru maksātu kāds cits, tomēr tieši šādā situācijā ir svarīgi nošķirt savu pārliecību no iedomātām tiesībām pārvaldīt cita cilvēka dzīvi.

Latvijas volejbolā ir pasaules un Eiropas čempioni, olimpisko spēļu medaļnieki un augstu vietu ieguvēji, jaunatnes un vecuma grupu čempioni, starptautiski atzīti treneri un augstākās raudzes arbitri. Mēs labprāt izmantojam šo cilvēku sasniegumus, autoritāti un atpazīstamību, lai stiprinātu Latvijas volejbola un arī valsts tēlu, tādēļ būtu savādi brīdī, kad jāpieņem sarežģīts un personisko dzīvi ietekmējošs lēmums, pēkšņi uzskatīt, ka šie paši cilvēki nespēj saprast situāciju, izvērtēt savas rīcības nozīmi un uzņemties par to atbildību.

Cieņa pret viņiem nevar izpausties tikai brīžos, kad viņi kāpj uz goda pjedestāla, izcīna nozīmīgu uzvaru vai dod mums iespēju lepoties ar Latvijas vārdu pasaules lielākajās sporta arēnās. Tā nozīmē arī uzticēšanos viņu spriestspējai brīdī, kad jāpieņem lēmums, kura sekas vispirms skars viņu pašu dzīvi. Atņemot cilvēkam iespēju lemt, mēs viņam atņemam ne tikai izvēles brīvību, bet arī iespēju uzņemties iniciatīvu un atbildēt par savu izvēli. Ja ne dzīvē, tad vismaz sportā tam ir būtiska nozīme.

Volejbola saimē ir starptautiski atzīti arbitri, kuri jau kopš 2014. gada ir atteikušies tiesāt spēles ar Krievijas pārstāvju līdzdalību un nav piedalījušies Krievijā organizētos turnīros, lai gan labi apzinājās, ka šāda izvēle var ietekmēt viņu nozīmējumus, profesionālo izaugsmi un turpmākās iespējas starptautiskajā apritē. Viņiem nebija vajadzīgs administratīvs aizliegums vai norādījums no malas, lai saprastu notiekošo, formulētu savu nostāju un uzņemtos tās iespējamās sekas.

Viņu vidū ir arī sportisti, kuri nekautrējas paust savu nostāju arī bez īpaša uzaicinājuma. Tīnas Graudiņas iniciēto vēstuli Starptautiskajai Volejbola federācijai pret Krievijas un Baltkrievijas pārstāvju atgriešanos ir atbalstījuši vairāk nekā 80 sportistu no 19 valstīm. Šādu iniciatīvu nevar īstenot tikai tāpēc, ka cilvēkam ir pareizs viedoklis. Lai uzrunātu pasaules vadošos sportistus, apvienotu viņus kopīgā pozīcijā un panāktu, ka starptautiskās organizācijas ir spiestas vismaz atbildēt, nepieciešama gadiem veidota reputācija, profesionāla autoritāte un sportiskie sasniegumi.

Tieši Tīnas Graudiņas un Anastasijas Samoilovas panākumi viņām ir devuši vietu pasaules pludmales volejbolā, no kuras iespējams uzrunāt un apvienot citu valstu sportistus, pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību notiekošajam un panākt, ka Latvijas pozīcija tiek sadzirdēta daudz plašāk nekā ar vienas federācijas oficiālu paziņojumu. Šī ietekme nav nodalāma no iespējas piedalīties, uzvarēt un saglabāt savu vietu visaugstākā līmeņa sacensībās.

Aizliegums piedalīties nav tikai atteikšanās no vienas spēles vai viena turnīra. Tas var nozīmēt atteikšanos no iespējas uzvarēt, turpināt profesionālo karjeru un izmantot savu autoritāti, lai ietekmētu procesus, pret kuriem mēs paši iebilstam. Tādēļ man jārespektē gan tā sportista izvēle, kurš turpinās piedalīties sacensībās, pārstāvēs Latviju un izmantos savu klātbūtni, rezultātus un autoritāti Latvijas pozīcijas paušanai, gan tā sportista, trenera vai arbitra izvēle, kurš konkrētā situācijā atteiksies spēlēt, tiesāt vai citādi piedalīties sacensībās ar Krievijas vai Baltkrievijas pārstāvju līdzdalību.

Ja respektējam sportista lēmumu piedalīties, mums tikpat konsekventi jārespektē un jāaizstāv arī tas sportists, kurš savas pārliecības dēļ atsakās piedalīties un ar šo lēmumu riskē zaudēt reitinga punktus, ienākumus, profesionālās iespējas vai vietu turpmākajās sacensībās.

Un tieši te, iespējams, mēs vēl varam kaut ko darīt. Es nevaru sportista vietā izlemt, kādu profesionālo, sportisko vai personisko cenu viņš ir gatavs maksāt par savu pārliecību, taču varu darīt visu iespējamo, lai cilvēks, kurš šādu lēmumu ir pieņēmis, ar tā sekām netiktu atstāts viens. Ja sportistam, trenerim vai arbitram par principiāli paustu nostāju draudēs disciplinārsods, diskvalifikācija, reitinga punktu zaudēšana, profesionālo iespēju ierobežošana vai finansiālas sekas, LVF un Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt visu iespējamo atbalstu, aizstāvēt attiecīgās personas pozīciju attiecībās ar sacensību organizatoriem un starptautiskajām sporta institūcijām un savu iespēju robežās iesaistīties arī iespējamo finansiālo seku risināšanā.

Man nešķiet godīgi prasīt, lai cits cilvēks demonstrētu manu principialitāti, par to maksājot ar savu karjeru. Daudz godīgāk ir skaidri formulēt savu pozīciju, pašam rīkoties atbilstoši tai un uzticēties cilvēkiem, kuriem konkrētā lēmuma sekas būs jāizdzīvo pašiem.

Latvijas volejbola cilvēki ir pierādījuši, ka spēj pieņemt sarežģītus un principiālus lēmumus bez norādījumiem no malas. Tādēļ arī es nevaru liegt viņiem iespēju izlemt pašiem – piedalīties un atbilstoši savai pārliecībai izmantot starptautisko sporta arēnu Latvijas pozīcijas paušanai vai konkrētā situācijā atteikties piedalīties.