Piecas dienas Ukrainā norisinās nežēlīgs un iznīcinošs karš. Jau pirmajās dienās okupācijas spēki ar Krievijas karogu un georga lentēm ap roku, iebrūkot svešā valstī, ir uzbrukuši ne vien militāriem objektiem, bet arī civilajai infrastruktūrai – dzīvojamajām mājām, skolām, bērnudārziem – un laupījuši nevainīgu iedzīvotāju dzīvības. Ir ļoti satraucoši un neizturami skatīties, kā viens vājprātīgs tirāns var pāris dienās radīt tādu postu un turklāt vēl draudēt ar kodolieroču pielietojumu pret ikvienu, kas it kā apdraudot mesijas centienus atbrīvot pasauli no «teroristu, narkomānu un neonacistu bandu», kas valdot Ukrainā.
Man tas ir nepieņemami. Un mani tas baida. Tieši tāpat mani uztrauc daudzu Latvijā, Krievijā un Baltkrievijā dzīvojošo draugu un paziņu nostāja klusēt par notiekošo vai izlikties, ka mēs tur neko nevaram palīdzēt. Mēs varam! Un mums ir jāpalīdz, jo tikai tā mēs paši varam kļūt par labāku sabiedrību.
Katru dienu Ukrainas iedzīvotāju filmētajos video es redzu kā ukraiņi drosmīgi un pašaizliedzīgi aizstāv savu valsti. Mēs redzam, kā šis karš saliedē ukraiņus un stiprina viņu ticību savai neatkarīgai un demokrātiskai valstij. Valstij, kuri ir vērts aizstāvēt. Tāds patriotisms un cīņas spars nebūtu iespējams “neizdevušā valstī, kas par savu eksistenci ir pateicību parādā Krievijai”.
Nē, tas nav skaisti. Karš un nāve nevar būt skaista, bet tas noteikti ir apbrīnas vērts.
Es gribētu, lai mēs esam tik vienoti kā ukraiņi. Taču es nevēlos, lai mēs līdz tam nonāktu tikai iebrucēja agresijas rezultātā. Mūsu brīvība, mūsu valsts un mūsu neatkarība nav pašsaprotama lieta. Tās ir vērtības, kuras mums ir jāsargā un par kurām mums ir jārūpējas katru dienu. Es ļoti ceru, ka ikviens no mums ir savas valsts patriots un ik dienu dzīvo tā, lai veidotu mūsu valsti stiprāku un labāku. Tādu, kuru mēs gribam un esam gatavi aizstāvēt.
Šobrīd sporta pasaulē ļoti plaši diskutē, vai vajadzētu diskvalificēt Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas sporta organizācijas un liegt piedalīties sacensībās. Arī mēs vēl pirms pāris dienām ļāvām Krievijas sportistam startēt Latvijā rīkotās starptautiskās sacensībās, nosakot, ka sportists nedrīkst reprezentēt savas valsts simboliku. Tas ir bijis starptautiskās peldēšanas federācijas noteikumiem atbilstošs lēmums, tomēr, visticamāk – morāli kļūdains.
Domāju, jautājumā par nepieciešamību izslēgt attiecīgo valstu sporta organizācijas, to vadītājus un sportistus no sporta dzīves, atbildi varam atrast tajā, kā viņi ir vai nav reaģējuši uz savas valsts vadītāja rīcību, iebrūkot Ukrainā. Kā viņi ir reaģējuši uz civiliedzīvotāju apšaudi ar starptautiskajās tiesībās aizliegtiem ieročiem un draudiem pielietot atomieročus pret ikvienu valsti, kas palīdz Ukrainai aizstāvēt savu teritoriju, savus iedzīvotājus un savu brīvību.
Sports nav miera simbols. Tā ir daļa no ģeopolitiskas izrādes. Arī sporta organizāciju un sportistu klusēšana pilnīgi noteikti ir politiska pozīcija, un frāzes “nevajag visu politizēt” labākajā gadījumā ir bailes tik atlaistam (zaudēt $) vai iesēdinātam. Diemžēl šobrīd gan Krievijas, gan Baltkrievijas federāciju vadītāji nav spējuši nostāties pret savu valstu agresiju, tāpēc nevienam no mums nevajadzētu lolot cerības, ka viņi to neatbalsta. Tieši tāpēc kopā ar Ziemeļvalstu peldēšanas federāciju prezidentiem vērsāmies pie starptautiskās federācijas ar lūgumu ne vien atcelt visas Krievijā plānotās starptautiskās sacensības, bet arī apturēt šo valstu vadītāju, pārstāvju, treneru un sportistu dalību jebkāda veida pasākumos.
Mēs katrs esam atbildīgs par to ko ievēlam un par viņu turpmāko rīcību. Palikt malā ir viegli, taču demokrātiskā iekārtā, esot iespējai piedalīties vēlēšanās un atsaukt varas pārstāvjus, tas palielina mūsu atbildību par vadītāju pieņemtajiem lēmumiem un rīcību.
Arī es esmu bijis spiests vilties ar savu balsi ievēlētos valsts vadītājos. Tā gadās. Taču man vienmēr ir bijusi iespēja atzīt savu kļūdu un paust publiski savu kritiku gan par lēmumiem, kas mani neapmierina, gan tikpat publiski apšaubīt atsevišķu lēmumu pieņēmēju veselo saprātu, un vairs nekad par viņiem nebalsot. Ņemot vērā manu amatu, man ir bijusi iespēja izteikt savu kritiku arī valdošajos medijos un es nekad par to neesmu ticis sodīts. Tieši tāpat manu izteikumu dēļ nav cietusi mana vadītā organizācija.
Tā ir demokrātija. Tā ir mana vīzija par valsti, kurā es gribu dzīvot.
Gēbelsa sekretāres atmiņu grāmatā “Es biju tikai sekretāre” ir lasāmas šādas rindas: “Jo vairāk mēs, vēlētāji, baidāmies, jo lielākus gļēvuļus mēs ievēlam. Un tad šie baiļu pārvaldnieki upurē visu, lai paliktu pie varas: mūs, mūsu zemi, mūsu Eiropas kontinentu”.
Protams, katrs pats var izvēlēties kādā valstī dzīvot un vai “nodzīvoties” līdz dienai, kad Tevi var apcietināt par protestu vienatnē, līdz dienai, kad Tu baidies pateikt “PIETIEK”! Un tomēr, es aicinu visus savus draugus un paziņas gan tepat Latvijā, gan Krievijas Federācijā un Baltkrievijas Republikā nesamierināties ar atsevišķu diktatoru centieniem realizēt savas šamaņu kafijas biezumos izzīlētās tiesības nogalināt tūkstošiem cilvēku. Es aicinu jūs paust savu nostāju pret karu Ukrainā un Eiropā, pret draudiem pielietot kodolieročus, pret sabiedrības morālu degradāciju, kas noved līdz šādiem kariem. Tas ir Putina karš, bet tas kļūst arī par jūsu karu un jūsu atbildību.
Es nevēlos karu savā valstī un nevēlos to nevienā citā valstī. Es ceru, ka Ukraina šo karu uzvarēs, tāpēc esmu veicis ziedojumu Ukrainas cilvēkiem un kā viens no nodibinājuma “Peldēšanas sporta atbalsta fonds” dibinātājiem un regulāriem ziedotājiem esmu ierosinājis fondam veikt finansiālu ziedojumu Ukrainas iedzīvotājiem 50% apmērā no fondā esošajiem līdzekļiem, bet vēl 25% novirzīt iespējamam atbalstam Ukrainas bērnu, kas varētu ierasties Latvijā, izglītības un peldētapmācības nodrošināšanai.
Es aicinu ikvienu savu iespēju robežās sniegt atbalstu šī kara pārtraukšanai un palīdzēt Ukrainas iedzīvotājiem tik ilgi, kamēr viņu dzimtenē neatgriezīsies miers un saticība.
