Sarauj, Latvija…
Pirms piecpadsmit gadiem biju pavisam neliela daļiņa no vēsturiskā notikuma – Latvijas organizētā pasaules hokeja čempionāta. Toreiz biju viens no desmitiem brīvprātīgo, kas darbojās aizkulisēs, bet “brīvajā laikā” ar ļoti lielu prieku izbaudīja katru čempionāta spēli. Šoreiz viss būs citādāk.
Droši vien jau katru reizi viss ir citādāk. Notikumi un krīzes vienmēr atkārtojas, bet katrreiz “viss ir citādāk”. Protams, ka pasaules čempionāta rīkošana ir milzīgs gods Latvijai. Bez jokiem – domāju, ka šī ir laba izdevība pazīmēties un vēl labāku to padara tas, ka lielāko daļu rēķina apmaksās kāds cits. Jebkura iespēja iepludināt pāris miljonus Latvijas ekonomikā ir jāizmanto. Bet.
Par čempionātu rīkošanas tiesībām vēl milzīgāks gods katrai valstij ir stipra, fiziski un morāli vesela sabiedrība. Sabiedrība, kurai būtu tiesības un iespējas, ne tikai skatīties ekrānos, kā profesionāli sportisti dzenā ripu, bet arī pašai rūpēties par savu fizisko veselību un realizēt sevi visdažādākajās jomās. Nebūdams zinātnieks uzdrošināšos minēt, ka fiziskās aktivitātes bērniem un jauniešiem sniedz arī ministres kundzes pieminēto, mums visiem tikt ļoti nepieciešamo, “papildus enerģijas devu”. Ministri, politiķi un ierēdņi noteikti zina arī to, ka veselīgu un jēgpilnu fizisko aktivitāšu laikā iegūtās enerģijas kumulatīvais lādiņš ir krietni vērtīgāks un veselīgāks, kā no dīvāna, alus un zilo ekrānu iedeguma iegūtās emocijas (un nedod Dies, ja mūsējie vēl zaudēs). Diemžēl dzīvespriecīgi, laimīgi un veselīgi sīkie, kas endorfīnus rod ledus hallēs, sporta zālēs vai peldbaseinos, nav nekāda dižā valsts reklāma nedz investoru, nedz alus ražotāju un patērētāju acīs. Arī auditorijas tur nav – nav nekāda miljarda un pat neviena paša skatītāja.
Saprotams, ka pandēmijas laikā mums visiem nākas no kaut kā atsacīties, taču nav saprotams, kāpēc Latvijas valsts tik ļoti nevēlas pielāgoties esošajiem apstākļiem un šobrīd ir teju vienīgā, kura par katru cenu cenšas ignorēt dažādas iespējas atjaunot fizisko aktivitāšu norises iespējas bērniem un jauniešiem vai citām sociālajām grupām. Vai ministri un ierēdņi vispār apsver, kādas blaknes esošā situācija atstās uz jaunajiem cilvēkiem, viņi emocionālo un fizisko veselību?
Šajā kontekstā ir vērts paskatīties, piemēram, uz Lietuvu, kurā vairākus mēnešus bija viens no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropas savienībā – kaimiņvalstī pat krietni stingrāku vispārējo ierobežojumu laikā sportot drīkstēja ne tikai pieaugušo izlašu sportisti un profesionālo līgu sportisti, bet arī salīdzinoši plaša kategorija jauno sportistu (ikviens, kurš piedalās nacionālajos čempionātos konkrētajos sporta veidos). Peldēšanas sportā tas lietuviešiem ir ļāvis pandēmijas laikā “atstāt ūdenī” vairāk kā 350 sportistu. Jā, ne visi, bet tomēr – ievērojama daļa. Līdzīga situācija ir pārējos sporta veidos. Arī Igaunijā cilvēki sportoja un turpina sportot. Šodien Lietuvā un Igaunijā ar Covid-19 inficēto skaits ir ievērojami zemāks nekā Latvijā. Iespējams, tā ir tikai sakritība, bet diemžēl Latvijas īstenotie stingrie ierobežojumi sporta nozarē nekādi nav uzlabojuši situāciju, lai mēs varētu teikt – bija vērts.
Pasaules čempionāts ir jārīko. Publiski sniegtā informācija ļauj cerēt, ka tas varētu būt visnotaļ labs darījums arī šajos nejēdzīgajos apstākļos. Tomēr, vai nebūtu vēl skaistāk, ja mēs, gaidot pasaules čempionātu, paši drīkstētu nodarboties ar savu sporta veidu, nevis skrāpētu tapetes no sienām un “audzētu speķi”? Vismaz nedaudz. Vai vismaz tie, kuri šobrīd ir pusaudžu vecumā un kuriem tas, iespējams, nepieciešams visvairāk.
Ja mēs varam atļauties līdzfinansēt pasaules čempionātu, tad noteikti varam atļauties ieguldīt resursus arī drošas sportošanas koncepta protokolu izstrādē un īstenošanā, lai vismaz daļa Latvijas jauniešu varētu atgriezties pie normāliem treniņiem savā sporta veidā. To visu var izdarīt ātri, pārdomāti un pietiekami droši arī no epidemioloģiskās drošības viedokļa. Patiesībā jau nekādus ievērojamos papildus ieguldījumus tas neprasītu – sporta bāzes stāv tukšas, bet apkures un elektrības skaitītāji griežas un pedagogiem algas jāmaksā.
Bet, ja valsts kasē joprojām ir tik daudz naudas, kā vēl nekad – varu piemest arī pāris idejas, kā ar papildus miljoniem padarīt vēl drošāku sporta nodarbību īstenošanu ārkārtējās situācijas laikā. Piemēram, par aptuveni 5 miljoniem eiro varētu trīs mēnešu garumā katru nedēļu veikt covid-19 (polimerāzes ķēdes reakcijas jeb PĶR) testus visiem vairāk kā 80 sporta skolu MT6-ASM grupu audzēkņiem un treneriem (pēc IZM datiem – aptuveni 12 000 personas), tādejādi visnotaļ operatīvi izķerot inficētos sportotājus un maksimāli pasargājot pārējos. Šajā budžetā iekļautos arī ķermeņa temperatūras mērīšanas iekārtu iegāde. Izmantojot ekspress testus, varētu testēties katru otro dienu.
Ja nav vēlmes tērēties uz testiem, tad, lūdzu – var arī finansēt bērnu un jauniešu individuālos treniņus. Pieņemot, ka viena šāda treniņa papildus izmaksas būtu vidēji 20.00 EUR, mēs varētu trīs mēnešus pēc kārtas katru nedēļu nodrošināt divus individuālus treniņus savā sporta veidā vairāk kā 10 000 pusaudžu. Sportojot vienatnē vīruss tālu neizplatīsies. Līdzfinansējot drošu sporta nodarbību norisi telpās bērnu un jauniešu grupām (līdz 10 personas grupā), sportot varētu vairāk kā 20 000 jauniešu visā Latvijā, vienlaikus būtiski nepalielinot epidemioloģiskos riskus.
Varbūt tas viss neizklausās (un nav) pārāk nopietni, bet labā lieta šajā priekšlikumā ir tāda, ka pilnīgi katrs iztērētais eiro cents paliktu Latvijā. Līdz pēdējai monētai. Mēs sildītu gan ekonomiku, gan cilvēku sirdis un pārējos muskuļus, gan arī valstisko pašapziņu.
Vai tas nebūtu liels gods mūsu valstij?
Dalies ar savu viedokli