Bērni, pagaidiet! Skaistumam jāglābj pasaule

Šodien Lietuvā noslēgsies ziemas meistarsacīkstes peldēšanā, kurās ar visiem pārvietošanās aizliegumiem piedalās 265 (!!) sportisti[1]. Absolūtais vairākums no viņiem ir sporta skolu audzēkņi (tātad – vecumā līdz 18), kuriem ir bijusi iespēja piedalīties fiziskajās aktivitātēs telpās, uzturēt sevi labā fiziskā formā un sagatavoties šīm sacensībām. Peldēšana Lietuvā nepārprotami ir viens no populārākajiem sporta veidiem, taču šie 265 sportisti nav nekādi pieaugušo izlašu dalībnieki un vairums no viņiem nav pat junioru un jauniešu izlašu sportisti, un nekad nebūs. Neskatoties uz to, viņi peld. Tikmēr Latvijā ministri diskutē par frizētavu atvēršanu, jo visticamāk tieši “skaistums izglābs pasauli, Karl”.

Esmu savas valsts patriots. Patiešām. Vairumā gadījumu, kad kāds sūdzas par mūsu valstī notiekošo vai tās attīstības līmeni, atrodu argumentus, kāpēc ne viss ir tik slikti, vai atļaujos izmantot pavisam cietu argumentu:  “dažkārt vienkārši ir jādara tas, kas ir jādara”. Arī gadījumos, kad mani personīgi kaut kas neapmierina, bet tajā saskatu pietiekami racionālu pamatojumu un nozīmi, es to cenošos izprast un pieņemt. Tas, protams, ne vienmēr izdodas.

Un tad… Un tad vēl ir patlaban notiekošais, ko es ne tikai nespēju atbalstīt, aizstāvēt vai saprast, es pat nespēju nedusmoties (kas notiek ļoti reti). Es nerunāju par “uzkārušos” ziemu, kas jau sen apnikusi, diženā vakcinācijas biroja panākumiem bezrindas sistēmas izveidē vai citiem trendiem (aktualitātēm), kas dominē twitter lentē. Runa ir par mūsu visu (arī manis) ievēloto varas pārstāvju, viņu apstiprināto ministru un to vadīto ministriju darbu. Es nespēju saprast, kāpēc tieši Latvijā mums mēnešiem ilgi ir jānoskatās, kā reālas krīzes apstākļos par labāko risinājumu teju visās jomās tiek izvirzīta, un diemžēl arī atbalstīta maksimālas “darbības bez atbildības” stratēģija ar domu: “davai, visu aizliedzam un kamēr vīruss pats nenosprāgs, neko nedarīsim”. Zaļo gaismu negaidiet.

Es nesaprotu – kā ir iespējams, ka Latvijā aizliedz ar kameru šļūkt no kalna, jo “tas nav sporta veids”, bet Lietuvā, kur bija krietni augstāki kumulatīvās saslimstības rādītāji, tika atrasts veids, kā vismaz minimālā versijā nodrošināt bērnu un jauniešu fizisko aktivitāšu iespējas telpās un vienlaicīgi samazināt saslimušo skaitu? Kāpēc Lietuvā ārkārtējās situācijas laikā sporta sacensībās drīkst piedalīties bērni un jaunieši, bet Latvijā jau pusgadu tikai pieaugušo izlašu sportisti un profesionāļi, kas sasnieguši 18 gadu vecumu? Kāpēc Igaunijā, sasniedzot augstāku kumulatīvās saslimstības rādītāju nekā Latvijā, vietējā vara nolēma ierobežot tikai grupu treniņus, bet joprojām ļauj strādāt sporta objektiem, tikmēr Latvijā, samazinoties rādītājiem, ministri ar putām uz lūpām stāsta, ka vēl ilgi nebūs cerību kaut ko pārskatīt? Kāpēc ir šādas fundamentālas atšķirības, bet rezultāts – vienāds? Tāpēc, ka pārlieku centība rada pārcentību un neko vairāk. Un tāpēc, ka Latvijā bērnu un jauniešu fiziskā veselība ir prioritāte tikai uz papīra.

Droši vien tikai Latvijā ir iespējams normatīvajos aktos paredzēt tiesības piedalīties treniņos junioriem un jauniešiem, kas gatavojas dalībai Eiropas vai pasaules čempionātos savās vecuma grupās, bet tai pat laikā – liegt viņiem tiesības piedalīties Latvijā notiekošās starptautiskās sacensībās. Vai kāds “tur augšā” vispār saprot, ka, lai piedalītos Eiropas vai pasaules čempionātos, vairumā individuālo sporta veidu vajag arī izpildīt kvalifikācijas normatīvus? Ja vajag – “brauciet uz Lietuvu, Latvijā nedrīkst”. Ja nebūtu tik skumji, tad varbūt atļautos arī pasmieties.

Skaidrs, ka, ļaujot cilvēkiem, pārvietoties un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, vīrusa izplatības risks pieaug. Visticamāk, ka pieaugums būtu statistiski nenozīmīgs, bet kādam “tur augšā” tas nav svarīgi – risks nekad nav tā vērts. Tāpat pietiek problēmu. Sabiedriskajā transportā pārvietoties, protams, drīkst, jo aizliedzot to, būs jaunas problēmas, kuras jārisina, tāpēc labāk – neaiztikt. Turpretī, aizliedzot šļūkt no kalna vai piedalīties bērniem fiziskās aktivitātēs telpās, jaunas problēmas nerodas. Vismaz ne tiešā cēloņsakarībā un ne uzreiz. Protams, ka bērnu un jauniešu jau tā kritiskā fiziskā aktivitāte un trauslā veselība (lasīt vairāk) kļūs vēl sliktāka un radīs ilgtermiņa sekas, taču tas būs kaut kad tālā nākotnē. Turklāt liela daļa bērnu un jaunatnes sporta nozares balstās uz valsts un pašvaldību budžeta pleciem, līdz ar to visticamāk nebūs lielas pretestības. Tirgotāji un skaistumkopšana gan ir no valsts pārvaldes tiešā veidā neatkarīgas nozares, kas var izrādīt lielu pretestību, iesūdzēt tiesā vai pat sašūpot valdības krēslus, tāpēc tur jābūt nedaudz pretimnākošākiem.

Ja pieaudzis cilvēks patiešām var iziet ārā un paskriet, tad šādos mīnusos dzīt ārā bērnus un jauniešus ir ne tikai stulbi un kaitnieciski viņu veselībai, bet arī, ievērojot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10.pantā noteiktās bērna tiesības uz “tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību”, kā arī citos likuma pantos noteikto pienākumu rūpēties un nodrošināt maksimālu bērna drošību jebkura veida fiziskās aktivitātēs vai pasākumos (t.s. treniņos), kā minimums riskanti no tiesiskā aspekta.

Visticamāk Veselības ministrijas luksoforā zaļā gaisma neiedegsies vēl ilgi. Tāpēc, lūdzu, atgādiniet “tur augšā”, ka arī ārkārtējās situācijas apstākļos Ministru kabinets nedrīkst aizmirst par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 26. panta 4.daļā noteikto valsts pienākumu sekmēt bērna fizisko attīstību un radošo darbību, gādāt par bērna brīvā laika pavadīšanas iespējām, citādāk var sanākt, ka pēc pārdesmit gadiem nebūs kas “uztur” šodienas nācijas glābēju un izglābto pensijas.

Es savu atgādinājumu jau nosūtīju.

[1] http://ltuswimming.com/plaukimas/plaukimo-naujienos/2148-lietuvos-plaukimo-ziemos-pirmenybes-jau-sia-savaite.html