NAP 2021-27, Sabiedrības veselības pamatnostādnes un Covid-19

Pirms pāris dienām sporta žurnālists Raimonds Rudzāts man uzdeva jautājumu, kam, manuprāt, būtu jāuzņemas sporta nozares interešu lobēšana, lai sports pēc iespējas ātrāk atgrieztos telpās? Mana pirmā atbilde bija – par nozari atbildīgajai ministrijai, proti, Izglītības un zinātnes ministrijai. Tomēr jāatzīst, ka šī atbilde ir bijusi nepilnīga – fizisko aktivitāšu atjaunošana nav jautājums, kurš būtu jālobē. IZM noteikti jābūt visa procesa “saspēles vadītājam”, bet arī pārējām ministrijām, lemjot par ierobežojumiem sportā, derētu pārlasīt NAP 2021-2027 un Sabiedrības veselības pamatnostādnes.

Atšķirībā no skaistumkopšanas nozares, kura šobrīd aktīvi cīnās par savām tiesībām piedāvāt savus pakalpojumus un ir atradusi dzirdīgas ausis Ekonomikas ministrijā, sporta nozare nav vienkārši viena no ailītēm mūsu tautsaimniecības gada pārskatos. Tā nav tikai margināla mūsdienu sabiedrības dzīves daļa. Sports nav plaša patēriņa izklaides produkts, bez kura var iztikt.

Sportam un fiziskajām aktivitātēm ir būtiska valstiska nozīme. Pietiekamas fiziskās aktivitātes ir priekšnosacījums visas sabiedrības fiziskajai un garīgajai veselībai, darbaspējām, dzīves kvalitātei un pilnvērtīgi nodzīvotam mūžam. Vēl vairāk – ir pierādīts, ka efektīvi ieguldījumi bērnu un jauniešu fizisko aktivitāšu veicināšanā un veselīga dzīvesveida paradumu nostiprināšana sabiedrībā būtiski samazina nākotnes ieguldījumus individuālajā veselības aprūpē. Bez fiziski veseliem un aktīviem jauniešiem šodien mums nākotnē nebūs veselas sabiedrības. Nebūs nedz iekšlietu, nedz aizsardzības resora darbinieku, kas rūpējas par kārtību un drošību mūsu valstī.

Tieši tāpēc sports un fiziskās aktivitātes ir daļa no mūsu Nacionālās attīstības plāna 2021.-2027.gadam (NAP 2021-2027), neatņemama daļa no Veselības ministrijas izstrādātajām Sabiedrības veselības pamatostādnēm un citiem valsts politikas plānošanas dokumentiem. Fiziskās aktivitātes kā galveno veselības un labklājības faktoru Eiropas reģionā akcentē arī starptautiskās organizācijas (piemēram PVO fizisko aktivitāšu stratēģija Eiropas reģionam 2016.-2025. gadam). Šajā kontekstā NAP 2021-2027 lasāms: “Fiziskās aktivitātes ir viens no sabiedrības veselības priekšnoteikumiem, ar tām regulāri jānodarbojas jau no bērnības un jāturpina visa mūža garumā. PVO norāda, ka tādējādi mazinās risks saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām, otrā tipa cukura diabētu un dažu veidu onkoloģiskām slimībām, tāpat arī neveidojas liekais svars. Ikdienas kustības ir svarīgas labam noskaņojumam. Diemžēl Slimību profilakses un kontroles centra pētījumu dati norāda, ka lielākā daļu bērnu un pieaugušo Latvijā nav pietiekami aktīvi”.

Turpat ir atrodamas atsauces arī uz faktisko situāciju Latvijā (laikā, kad covid-19 vēl neierobežoja mūsu dzīvi): “Pietiekama fiziskā aktivitāte 2018. gadā noteikta tikai 18,8% bērnu. [..] Pēc Eiropas Komisijas Eirobarometra aptaujas datiem, iedzīvotāju īpatsvars (%), kas vismaz 1–2 reizes nedēļā nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm 2018. gadā samazinājās par 3 procentiem, salīdzinot ar 2014. gadu, kad tas sastādīja 31%.”

Arī Sabiedrības Veselības pamatnostādnēs ir iezīmēta līdzīga aina: “Mazkustīgs dzīvesveids raksturīgs arī bērniem, jo pietiekama fiziskā aktivitāte ir tikai gandrīz vienai piektdaļai 11, 13 un 15-gadīgu skolēnu. Tāpat ir palielinājies skolēnu īpatsvars, kuri katru dienu pavada laiku mazkustīgi pie TV, datora vai lietojot dažādas modernās un jaunās tehnoloģijas (mobilos telefonus, planšetdatorus)”.

Ko es ar to gribu pateikt – draugi, nebija labi. Un būs vēl sliktāk. Pēdējo 12 mēnešu laikā septiņus no tiem mūsu bērniem un jauniešiem ir bijis aizliegts piedalīties normālos un pilnvērtīgos fiziskajos treniņos. Diemžēl priekšā ir vēl vairāki “dīkstāves” mēneši. Un nevajag sevi mānīt, ka mums ir iespējas sportot brīvā dabā – šādas iespējas ir bijušas vienmēr un tās pēkšņi nepiesaistīs vairāk sportot gribētāju. Mūkot no vilka, mēs atstājam savus bērnus lāča ķepās.

Vai vispār ir iespējams kaut ko darīt lietas labā?

Protams, visvienkāršāk un visdrošāk ir nedarīt neko.

Tomēr mūsu ikdienas dzīves noteicējiem būtu jāapzinās, ka tas nav labs risinājums nedz no profesionālās, nedz arī cilvēciskās perspektīvas. Situācijā, kurā mēs šobrīd atrodamies, absolūtais vairākums sporta organizāciju, pedagogu un arī pašu sportotāju ir gatavi pielāgoties un ievērot jebkurus nosacījumus, kas vismaz daļēji ļautu atjaunot sportošanas iespējas iekštelpās. Pieļauju, ka arī no pūļa psiholoģijas teorijas aspektiem totāliem aizliegumiem ir lielāka pretestība un līdz ar to arī mazāka faktiskā jēga nekā no saprātīgiem, bet koncentrētiem piesardzības pasākumiem.

Sportošana nekad nav bijusi pilnīgi droša – jebkuras fiziskās aktivitātes ietver zināmus traumatisma un veselības riskus (piemēram, iespēju “saķert” gripu). Tā tas ir bijis pirms covid-19, un būs arī pēc tā uzveikšanas. Taču sporta nozare kopumā nav ieinteresēta klaji ignorēt nepieciešamos piesardzības pasākumus, gluži otrādi – ir gatava darīt visu, lai sportošana būtu droša un sabiedrība uz to varētu skatīties kā pozitīvu paraugu.

Man nav šaubu, ka lielākā daļa sporta federāciju šobrīd organizē un nodrošina treniņu iespējas saviem jauniešu, junioru un pieaugušo izlašu sportistiem, turklāt dara to epidemioloģiski drošā veidā. Piemēram, Latvijas Peldēšanas federācijas izstrādātie noteikumi paredz, ka uz vienu apmeklētāju ir jānodrošina ne mazāk kā 25m² no ūdens virsmas platības. Šāds noteikums tika iestrādāts  jau decembra nogalē – tātad krietni pirms tam, kad līdzīgas prasības Ministru kabinets noteica tirgotājiem.

Tātad – piedāvātais “to do” saraksts:

Pirmkārt, IZM būtu jāveic pilnvērtīgs un objektīvs faktu apkopojums par noteiktajiem sportošanas ierobežojumiem gan kaimiņvalstīs, gan arī citās ES valstīs. Te man ir jāmet akmentiņš IZM lauciņā, jo tā ir vairākkārt maldinājusi sabiedrību, ka citās valstīs pie līdzīgiem saslimstības rādītājiem sportošanas ierobežojumi ir vēl stingrāki. Patiesībā reti kurā valstī pēdējā pusgada laikā ir bijuši spēkā noteikumi, kas ļautu trenēties tikai pieaugušo izlašu un pilngadīgiem profesionāliem sportistiem. Arī Lietuvā ievērojami stingrākas karantīnas laikā sportošanas iespējas tika saglabātas “augsta līmeņa sportistiem”, kas faktiski nozīmēja, ka trenēties telpās drīkstēja ne tikai izlašu sportisti, bet arī ļoti plašs kandidātu loks (teju ikviens, kas startē nacionālajos čempionātos). Vēl vairāk – lietuvieši arī atļāva rīkot sacensības šiem sportistiem (visticamāk Latvija ir arī vienīgā valsts, kas junioru izlašu sportistiem ļauj trenēties, bet liedz piedalīties sacensībās). IZM būtu jāņem padusē šie noteikumi un kopā ar saslimstības rādītāju dinamiku jāprezentē gan VM, gan arī pārējiem MK locekļiem.

Otrais, ko IZM varētu darīt, ir veikt situācijas monitoringu jeb strādāt ar tiem datiem, kas šobrīd ir pieejami un ļautu izdarīt kaut kādus secinājumus par notiekošo mūsu valstī. Proti, likt darbā informāciju par federāciju īstenotajiem pasākumiem izlašu darba nodrošināšanā, t.s. apkopojot datus par šajos treniņos iesaistīto sportistu, treneru un apkalpojošā personāla skaitu, konstatētajiem saslimstības gadījumiem un vīrusa pārneses gadījumiem treniņu procesa laikā. Domāju, ka šī dati varētu sniegt ticamu ieskatu tajā vai federācijas tiek galā ar risku menedžmentu un vai vispār ir iespējams īstenot drošu sportošanu telpās. Tie būtu konkrēti pierādījumi.

Treškārt, balstoties uz iegūtajiem datiem, IZM ir jādodas pie VM un jāmēģina saskaņot epidemioloģiskās drošības protokolu dažāda tipa sporta bāzēm un sporta veidiem. Te var izstrādāt dažādus rīcības scenārijus – sākot no individuāla apmeklējuma līdz pat daudz maz normāla izmēra grupu treniņu organizēšanai. Es patiešām neredzu loģisku iemeslu tam, kāpēc vairākus simtus kvadrātmetru lielā sporta zālē vai peldbaseinā nedrīkstētu atrasties un trenēties, piemēram, personas no vienas mājsaimniecības. Pērn jūnijā, kad par vīrusa izplatības riskiem bija krietni mazāk zināms, sportot bija iespējams, ievērojot 4m² (peldbaseinos – 12m²) uz personu. Šobrīd tirdzniecības vietās ir uz vienu apmeklētāju ir jānodrošina 25m², taču arī šādu prasību liela daļa sporta iestāžu var izpildīt un tādējādi nodrošināt sportošanas iespējas tūkstošiem sportot gribētāju. Ievērojot šādus nosacījumus, iedzīvotāji varētu doties spēlēt badmintonu, tenisu, varētu slidot, nodarboties ar vieglatlētiku, peldēšanu un virkni citu sporta veidu.

Ja VM uzskata, ka augstākie epidemioloģiskās drošības riski ir ģērbtuvēs un dušās – labi. Iestrādājam specifiskas prasības ģērbtuvju un dušu apmeklējumam. Pilnīgi visās sporta bāzēs ir pieejamas šādas telpas abu dzimumu apmeklētājiem, tas nozīmē, ka pat ļaujot sportot 10 personām, viņus ir iespējams sadalīt vismaz divās grupās un nodrošināt to, ka jebkurā telpā neveidojas VM definētie inficēšanās riski (netiek ievērota 2m distance, ir ilgstošs kontakts, utt.). Arī attiecībā uz uzturēšanos dušās ir dažādi risinājumu – sporta bāzēs ir iespējams regulēt ūdens temperatūru dušām, tādējādi radot fizisku šķēršļus pat vēlmei ilgāku laiku pakavēties dušās vai ģērbtuvēs. Tieši šādu prakse tiek piekopta peldēšanas izlašu treniņos – dušās ūdens ir tik “silts”, lai nebūtu nekādas vēlmes tajās lieki uzturēties.

Tiklīdz šie noteikumi ir izstrādāti, nākamais solis ir ļaut tos pakāpeniski īstenot. Domāju, pirmkārt, šāda atļauja būtu jāizsniedz profesionālās ievirzes sporta izglītības iestādēm jeb sporta skolām, kurām ir gan ievērojama pieredze dažādu normatīvu ievērošanā un kontrolē, gan arī ļoti plašs sporta bāzu tīkls, jau budžetā paredzēts finansējums pedagogu atalgojumam un sporta bāzu izmantošanai.  Sporta skolās MT6-ASM grupās trenējas vairāk kā 11 000 jauniešu. Tas būtu labs sākums un ticams pierādījumus ierēdņu darba atbilstībai mūsu valsts sporta politikas prioritātēm. Ja atsevišķās pilsētās ir lielāki sekundārie riski (publiskā transporta izmantošana, u.c.), tad arī tas nav pamats neko nedarīt – ļaujam strādāt mazo pilsētu un novadu sporta skolām, nosakot, ka ārkārtējo apstākļu laikā sporta skolu drīkst apmeklēt tikai pilsētā/novadā deklarētie bērni un jaunieši.

Tāpat VM var noteikt dažādus veselības stāvokļa monitoringa pasākumus – ikdienas ķermeņa temperatūras mērījumus, regulārus nodarbībās iesaistīto pedagogu testēšanas pasākumus, utt. To visu var izdarīt.

Sporta nozare ir gatava to izdarīt pati. Ministriem ir tikai jāpierāda, ka ir politiskā griba un ka uz papīra uzliktās valsts politikas prioritātes nav vien deklaratīvas frāzes.