Dienā, kad rakstu šīs rindas, ir aizvadīta 2021.gada 121. diena. Ir Darba svētki, taču svētku sajūta, visticamāk, ir reti kuram sporta nozarē iesaistītajam. Sporta objekti plašākam sabiedrības lokam joprojām ir slēgti un sportot gribētājiem jāturpina “priecāties” par tiesībām sportot brīvā dabā. Šajos četros mēnešos Veselības ministrija nav “atradusi” prasītos pierādījumus, ka “sporta nozare var nodrošināt drošu nodarbību norisi” un visai stingri ir ievērojusi savu pozīciju: pandēmijas laikā sabiedrībai sports nav svarīgs un esošajos apstākļos – bīstams. Konkrētie argumenti gan tiek nostiprināti ar vispārējām frāzēm, proti, bez jebkādas detalizētākas analīzes, aktuāliem datiem un pierādījumiem. Tieši tas pats notiek ar sporta nozares paustajiem argumentiem un piedāvātajiem risinājumiem. Precīzāk – nekas nenotiek. Visi argumenti un ierosinājumi tiek ļoti veiksmīgi ignorēti. Bet, vai tam ir pamats?

Šodien Lietuvā noslēgsies ziemas meistarsacīkstes peldēšanā, kurās ar visiem pārvietošanās aizliegumiem piedalās 265 (!!) sportisti[1]. Absolūtais vairākums no viņiem ir sporta skolu audzēkņi (tātad – vecumā līdz 18), kuriem ir bijusi iespēja piedalīties fiziskajās aktivitātēs telpās, uzturēt sevi labā fiziskā formā un sagatavoties šīm sacensībām. Peldēšana Lietuvā nepārprotami ir viens no populārākajiem sporta veidiem, taču šie 265 sportisti nav nekādi pieaugušo izlašu dalībnieki un vairums no viņiem nav pat junioru un jauniešu izlašu sportisti, un nekad nebūs. Neskatoties uz to, viņi peld. Tikmēr Latvijā ministri diskutē par frizētavu atvēršanu, jo visticamāk tieši “skaistums izglābs pasauli, Karl”.

Pirms pāris dienām sporta žurnālists Raimonds Rudzāts man uzdeva jautājumu, kam, manuprāt, būtu jāuzņemas sporta nozares interešu lobēšana, lai sports pēc iespējas ātrāk atgrieztos telpās? Mana pirmā atbilde bija – par nozari atbildīgajai ministrijai, proti, Izglītības un zinātnes ministrijai. Tomēr jāatzīst, ka šī atbilde ir bijusi nepilnīga – fizisko aktivitāšu atjaunošana nav jautājums, kurš būtu jālobē. IZM noteikti jābūt visa procesa “saspēles vadītājam”, bet arī pārējām ministrijām, lemjot par ierobežojumiem sportā, derētu pārlasīt NAP 2021-2027 un Sabiedrības veselības pamatnostādnes.

Pirms piecpadsmit gadiem biju pavisam neliela daļiņa no vēsturiskā notikuma – Latvijas organizētā pasaules hokeja čempionāta. Toreiz biju viens no desmitiem brīvprātīgo, kas darbojās aizkulisēs, bet “brīvajā laikā” ar ļoti lielu prieku izbaudīja katru čempionāta spēli. Šoreiz viss būs citādāk.